Kādas ir Freizera sindroma raksturīgās pazīmes?
Līdz šim tika uzskatīts, ka iedzimto anomāliju – sindromisko kriptoftalmu jeb tā dēvēto Freizera sindromu – pirmo reizi 1872. gadā aprakstījuši vācu oftalmologi Karls Vilhelms Zahenders un Vilhelms Mancs, taču Lībiete uzskata, ka šis sindroms, ļoti iespējams, dokumentēts jau agrāk un to 16. gadsimtā veicis dzejnieks Daniels Hermanis (1543–1601). Viņš ciemojies kādā Ašeradenes mājā, ieraudzījis meitenīti, kas slimo ar reto slimību, un uzrakstījis poēmu.
Freizera sindroma redzamākās pazīmes ir zem ādas slēpta vai pat neesoša acs. Lībiete skaidroja: "Cilvēkam no pieres pāri acīm turpinās āda, neveidojot plakstiņu struktūru un acs spraugas." Viņa norādīja, ka bez acu patoloģijām ir vēl daudzas citu orgānu sistēmu patoloģijas, kas kopā veido šo sindromu, piemēram, ļoti mazs deguns, mazas ausis, kā arī ar ādu saauguši roku un kāju pirksti.
Medicīnas vēsturē šāda sindroma fiksēšana, pēc Lībietes domām, ir kas līdzīgs kuriozam: "Ārstiem, mediķiem un medicīnas vēsturniekiem dažreiz patīk pētīt renesanses laika gleznas, kurās novērojamas dažādu slimību pazīmes. Tagad, skatoties ar mūsdienu zināšanām, varam teikt, ka šāda slimība ir bijusi."
"Kā jau visos laikmetos, cilvēki nav apmierināti ar politisko situāciju, arī pirms 400 gadiem bija tāpat. Šī poēma bija veids kā uzrunāt sabiedrību," sacīja latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa.
16. gadsimta situācijas interpretācija dzejas rindās
Ieva Lībiete stāstīja, ka dzejnieks, nebūdams augsti izglītots cilvēks, spēja ar vienkāršiem vārdiem aprakstīt to, ko redz bērnā, pētot to no galvas līdz pirkstu galiņiem un aprakstot, kādas pazīmes viņš novēro.
"Renesanses laikā, 16. gadsimtā, tā bija aktuālākā tēma, jo cilvēkiem interesēja viss dīvainais un neparastais. Šo dīvaino, neparasto, ko nevarēja izskaidrot, viņi saistīja ar visādām nelaimēm un parādībām, kādu tajā laikā nebija mazums," stāstīja Laura Kreigere-Liepiņa.
Lībiete piebilda, ka medicīnas nepārzināšana ļāvusi dzejniekam paskatīties ar vienkāršām, naivām, bet tajā pašā laikā racionālām acīm uz to, ko viņš redz.
Latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa uzsvēra, ka poēmas tulkojums ir tapis bez atdzejojuma.
"Daniels Hermanis ir atsaucies uz ļoti daudziem latīņu un grieķu vēsturniekiem," teica Kreigere-Liepiņa, piebilstot, ka tas esot bijis liels izaicinājums visā tulkošanas procesā:
"Visu laiku bija jāmeklē papildu literatūra – kas tas ir par vēsturnieku, autoru un kādi ir viņa darbi, un, jāsaka, ka par monstriem ir rakstījuši gan antīkajā pasaulē, gan viduslaikos."
