Kamdēļ mums tradīcijas?
“Nemateriālais kultūras mantojums ietver mūsu tradīcijas, ieražas, mūziku, svētkus – piemēram, kas gan būtu latvieši bez Jāņiem? Tā ir mūsu identitāte un piederība Latvijai: ar to mēs lepojamies, ar to mūs pazīst un atšķir visā pasaulē, ar to mēs citu acīs esam vērtīgi, un tās ir arī mūsu saknes”, stāstīja Asnate Rancāne.
“Ja mums nav tradīciju – mums nav kultūras, kas ir sabiedrības pamats. Un mēs nevaram izprast savu kultūru, savas sabiedrības pamatus. Mēs pat vienkāršākos svētkus ģimenes lokā svinam, balstoties uz tradīcijām, kurām nav obligāti jābūt saistītām ar tradicionālo kultūru – tās ir ģimenē veidojušās un pārmantotas tradīcijas. Tradīcijas ir sabiedrības pamats”, uzsvēra Katrīna Feldmane.
“Arī personīgā līmenī – ne velti mēs zīmējam dzimtas kokus un interesējamies par mūsu vēsturi, par vietu, no kuras mēs nākam. Ar nemateriālo kultūras mantojumu mēs tiešām varam uzzināt senas un brīnišķīgas lietas par mūsu dzimtu, kas var mūs spēcināt”, tā dzimtas apzināšanos raksturoja Rancāne.
Tradicionāls var būt arī moderns
Tradicionālā kultūra mēdz saistīties ar vārdiem: konservatīvs, aizspriedumains, tāds, kas nepieļauj jaunas idejas. Es, mēs un citi cilvēki, kas aizraujas un piekopj tradicionālo kultūru ikdienā, pielāgo to savai situācijai, ikdienai un arī ģimenei. “Man gribētos teikt, ka tradicionālo kultūru sākam iepīt savā ikdienā arvien vairāk, piemēram, sagaidot Lieldienu sauli vai piekopjot citas tradīcijas. Cilvēki arvien vairāk klausās un spēlē tautas mūziku, un tā arī daudz vairāk ienāk popmūzikā. Mēs neattālināmies no tradīcijām – tās transformējas un pielāgojas, taču nepazūd. Tradicionālās kultūras ceļi ir jāpaplašina, protams, jāiekļauj izglītības sistēmā, bet arī jāatrod veidi, kā tradicionālajai kultūrai pastāvēt, piemēram, sociālo tīklu pasaulē. Es domāju, ka tradicionālās kultūras virspusējās formas spētu iekļauties, piemēram, “TikTok” platformā un tās auditorijā,” komentēja Asnate Rancāne.
Tomēr padziļināta nemateriālās kultūras saglabāšana nav vienkārša, tā ietver sevī pētniecību, popularizēšanu, iedzīvināšanu. Lielā mērā tikai ar pandēmijas sākumu iekustējās satura un tradīciju digitalizēšanas process.
Piemēram, tautas dziesmu pieejamība digitālā formātā ne vienmēr palīdz kontekstuāli izprast vērtības un tradīcijas, taču tādā veidā teksts tiek veiksmīgi saglabāts un ir arī vieglāk pieejams sabiedrībai.
Šobrīd tradicionālās kultūras joma ir digitalizēšanas ceļa sākumā, un Katrīna Feldmane bija pārliecināta, ka tradicionālās kultūras elementu pieejamība virtuālajā vidē padarīs tos arī saprotamākus plašākai auditorijai.
Folkloras ceļš no astoņdesmitajiem gadiem
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados dibinātās folkloras grupas, piemēram, “Iļģi”, bija aktīvi Atmodas laika atbalstītāji un tautas modinātāji, stāstīja Katrīna Feldmane. Tolaik folkloras kopām un kustībai bija pilnīgi cits mērķis, nekā tas ir šobrīd. Mūsdienās folkloras kustības mērķis ir pilnīgi transformējies. Taču aktīvā darbošanās kopš astoņdesmitajiem gadiem ļauj mums šodien turpināt diskusiju un sarunas par tradicionālās kultūras un mantojuma nozīmīgumu.
Asnate Rancānei par folkloras attīstību mūsdienās izteicās, ka sākotnēji vecāki piedalās folkloras nodarbībās, lai viņu bērns apgūtu dažādas tradīcijas, dziesmas un citus folkloras elementus, taču laika gaitā pašiem vecākiem rodas interese par folkloru un viņi turpina darboties pat daudz azartiskāk nekā paši bērni: “Šādās nodarbībās tiek attīstītas ne tikai prasmes un iemaņas, bet arī socializēšanās iespējas, kas uztur folkloras tradīcijas. Tā arī ir iespēja būt ciešā saiknē ar dabu, jo vismaz astoņas reizes gadā folkloras tradīcijas un svētki aicina doties dabā, kas mūsdienu cilvēkam ir ļoti būtiski.”
Gan folkloras kopu, gan skatuvisko tautas deju tradīcijas ir cieši saistītas ar socializēšanos, kopienu veidošanu un iespējām būt kopā ar cilvēkiem, kuru vērtības un uzskati par tradīcijām ir vienoti. Pandēmijas laiks šāda veida tradīcijām ir bijis sarežģīts, un tā iespaidu uz šo tradīciju dzīvotspēju un pieprasījumu redzēsim tikai tad, kad situācija uzlabosies pilnībā.
Deju svētku virsvadītāja Dagmāra Bārbale uzsvēra, ka Deju svētki un lielkoncerti ir tikai rezultāts ilgstošam un ļoti darbietilpīgam procesam, kas līdz šiem koncertiem aizved. Šajā garajā procesā un gatavošanās laikā iemācās ne tikai dejas. Mēģinājumos notiek arī horeogrāfa vīzijas un tradīciju izprašana, jo skatuviskās tautas dejas ietver ne tikai pašu kustības elementu, bet arī tautastērpu tradīcijas turpināšanu un citus nemateriālās kultūras elementus un vērtības.
Nemateriālā kultūra sevī ietver ne tikai folkloras kopas un skatuviskās dejas, bet arī citas tradīcijas un prasmes, ko esam aizguvuši no senčiem un amatniekiem. Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, ko varam aplūkot https://nematerialakultura.lv, ir norādītas tādas prasmes kā aušana, stikla pūšana, nēģu ķeršana un apstrāde un arī citas daudzpusīgas tradīcijas un prasmes, kuras praktizē Latvijā.
