Pastaigājot pa Latvijas mežiem, var atrast ne tikai vairumā izmestus ābolus, bet arī nopļautās zāles un dažādu lakstu kaudzes.
SIA "Rīgas meži" Mežsaimniecības daļas vadītāja pienākumu izpildītājs Uldis Gaiss skaidroja: "Tādējādi mežā tiek ienestas nevēlamas dārza kultūras, kurām vispār mežā nav jābūt. Tā mēs esam tikuši mežā pie invazīvās Kanādas zeltslotiņas, korintēm. Un otrs – mēs mežā ienesam slimības no dārza, kurām arī mežā nebūtu jābūt. Un to mēs vienkārši nevaram salasīt, tas izplatās jau pats, būtībā kļūst par mūsu dabas sastāvdaļu, kas galīgi nav labi."
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode norādīja, ka kopā ar dārza atkritumiem mežā tiek izplatīts, piemēram, Spānijas kailgliemezis, kas šobrīd ir "liela sērga mazdārziņos".
Arī raidījumam "4. studija" izdevās mežā sastapt kādu cītīgu ķerras stūmēju ar savāktajām lapām no dārza, kurš ir pārliecināts, ka nedara neko neatļautu, jo "tās jau sadalās". Tādā veidā rudeņos mazdārziņu pārpalikumi nonāk mežos – ar ķerrām un automašīnām.
Savukārt sociālajos tīklos cilvēki nereti pat pauž atbalstu, ka ar izmestajiem āboliem un citām dārza veltēm palīdzam meža zvēriem, un tas izrādās gluži aplams priekšstats.
"Ja tas notiktu regulārās vietās un ja tas notiktu koordinēti un saskaņojot ar medniekiem, kuri pārzina šīs vietas, tas varētu nest labumu. Bet, tā kā tas notiek neorganizēti un neprognozējami, kurā vietā katram ienāk prātā izgāzt, – tad tur ir ļaunums," sacīja Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
SIA "Rīgas meži" pārstāvis atgādināja pavisam nesenus notikumus par mežacūkām, kas ganījās Rīgā un atnāca pat līdz Brīvības piemineklim: "Tas ir viens no tiem iemesliem. Mēs viņām "uzklājam galdu", kāpēc lai viņas nenāktu. Un tad viņas atnāk līdz sētai, līdz vārtiņiem, kad viņām pietrūkst, – āboli beigušies, beigusies ābolu, bumbieru sezona. Viņas sāk to sētu ārā gāzt, spēka pietiek; tad uzrok tulpes, citas sīpolpuķes, un cilvēki ir neapmierināti."
"Latvijas Valsts mežu" (LVM) Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks uzsvēra, ka, nogādājot mežā neapēsto ražu, cilvēks var izdarīt vairāk ļauna nekā laba, jo dzīvnieki var pierast. Savukārt izgāžot šāda veida atkritumus tuvu jaunaudzēm, pastiprināti var tikt bojāti stādījumi, bet ceļu tuvumā tas diennakts tumšajā laikā var veicināt satiksmes negadījumus, jo zvēri dosies baroties.
Dabas aizsardzības departamenta vadītāja atsauca atmiņā pagājušā gada notikumus, kad sabiedrība bija sašutusi par diviem pārdrošiem lācēniem, kas siroja apkārt.
"Patiesībā arī tur izgaismojās šī problemātika, ka cilvēki viensētās, kas nav gluži pilsētas vai ciema mala, tuvu savai mājai gāž dārza atkritumus, – tad principā mēs paši pievilinām savvaļas dzīvniekus tuvāk savām mājām," atzina Strode.
Ja nav iespēju atbrīvoties no sava dārza atkritumiem, tad risinājumi ir vairāki: sazinieties ar pašvaldību vai atkritumu savācējiem, uzziniet, kur un kā var utilizēt nevajadzīgās dārza veltes, vai arī meklējiet vietējos lauksaimniekus vai mednieku organizācijas.
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks ieteica: "Var sazināties ar vietējiem medniekiem, un viņi atsevišķos gadījumos varbūt arī palīdzēs izvest, nevajadzēs pašiem tērēties; savāks šos dārzeņus un aizvedīs tur, kur to vajadzētu darīt un kur viņi to dara."
Turklāt der likt aiz auss, ka piesārņot mežu ar to, kas palicis pāri dārzā, ir tikpat nosodāma rīcība kā aizvest uz mežu sadzīves atkritumus.
"Dārza atkritumu izgāšana neatšķiras ne ar ko no tā, ja cilvēks aizved savas tukšās burkas, vecās mēbeles, televizorus, un visu citu izgāž mežā. Tas ir tieši tas pats, tas ir piesārņojums, kam tur nav jābūt," paskaidroja Strode.
Iespējams, arī pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem jāsāk pievērst lielāka uzmanība šāda veida organisko atkritumu izmetējiem un vairāk jāpiedāvā alternatīvas iespējas, ja ar dārza pārpalikumiem kāds netiek galā, vienlaikus kliedējot arī mītu par palīdzēšanu stirniņām un citiem meža zvēriem.
