Ķepa uz sirds

Stunda, lai savāktu mantas un dotos nezināmajā – Veronikai no Ukrainas izdodas izglābt visus 26 suņus!

Ķepa uz sirds

Kā kaķim var rasties atkarība no sausās barības – Ķepa uz sirds tievēšanas maratonā startē apaļīgie murrātāji!

Kāpēc pagaidu māju došana nav piemērota cilvēkam bez pieredzes ar suņiem?

Dot pagaidu mājas pamestam sunim – vai katrs ar to tiktu galā?

Lasot sludinājumus, ka atkal kāds pamests suns vai kaķis meklē sev jaunas mājas un saimnieku, arvien biežāk var redzēt piebildi, ka viņš atrodas nevis patversmē, bet pagaidu mājās. Kas ir pagaidu mājas, ar ko tās atšķiras no dzīvnieku patversmes un – vai visi tās var bez saimnieka gādības palikušam dzīvniekam dot.

Pagaidu mājas ir brīvprātīgo darbs. Tajā cilvēki pieņem bez saimnieka palikušu dzīvnieku pie sevis uz laiku, proti, līdz brīdim, kamēr viņam tiek atrasts jauns saimnieks.

Piemēram, sunim Railijam reiz bija ģimene un mājas, bet tad vienā brīdī viss mainījās.  Pagaidu mājas sunim deva Sandija Šteinberga-Dukure, un viņa Latvijas Televīzijas raidījumam "Ķepa uz sirds" atzina: "Viņš dzīvoja ģimenē, kura šķīrās, un jaunais dzīvesbiedrs negribēja viņu kā atgādinājumu par iepriekšējām attiecībām."

Tad Railijs sešus mēnešus pavadīja ārā pie ķēdes. Pēc tam viņš bēga un klaiņoja, par ko ziņoja apkārtējie cilvēki.

Pagaidu saimnieces galvenās rūpes bija palīdzēt suņuka ārstēšanā un kopšanā. "Viņš ienāca un nokrita. Viņš nokrita pie durvīm. Viņam bija tā tūta [ap kaklu]. Viņš bija tik pārguris, tik nelaimīgs, ka viņš nokristu jebkur, viņš neēda piecas dienas un pat nedzēra ūdeni."

Divu nedēļu laikā jau redzams milzīgs atkopšanās progress. "Tagad jau viņš ēd, dzer, pilnīgi normāls funkcionējošs suns. Priecīgs suns, viņš pats sevi izklaidē, skrien pagalmā, met bumbu."

Sandijas ģimene nesen zaudēja abus mīluļus – suņi aizgāja mūžībā mēneša laikā. Šobrīd viņa domu par jaunu mīluli pat nepieļauj, tomēr zināja, ka var kādam sunim palīdzēt, dodot tam pagaidu mājas.

Ir cilvēki, kas domā, ka pagaidu mājas ir laba iespēja pamēģināt, kā tas ir – turēt suni, jo tas taču tikai uz laiku, tomēr cilvēkam bez dzīvnieku turēšanas pieredzes tas nav labākais variants.

"Pieredzes ir ļoti briesmīgas, kad paņem un pat desmit stundas neiztur, zvana: "Lūdzu, paņem, es vairs nevaru izturēt." Desmit stundas mazs kucēntiņš! Viņš kakā, viņš čurā, viņš ir haoss mājās," viņa stāstīja.

Jārēķinās, ka pagaidu mājās dzīvnieki nokļūst pēc dzīves drāmas, tāpēc bieži ir izmocīti un lielā stresā. Pagaidu saimniekam ir jābūt spējīgam dzīvniekam veltīt daudz sava laika.

"Railija gadījumā bija tā, ka viņam noteikti nederētu pagaidu mājas, kur cilvēks pulksten 9 dodas uz darbu un 18 atgriežas. Māja būtu izdemolēta, vienkārši no vienas vietas izdemolēta, jo viņam ir tā trauksme. Man bija tā opcija, ka es daudz varēju atrasties mājās, bet pat 10 minūtes, kad es aizgāju uz veikalu, atgriežoties mājās... viss baltais ir ar dubļiem. Palodzes, ko paši taisījām, ir ar dubļiem, ir lecis logos, sagrauzis rokturi. Tās ir lietas, ar kurām var nākties rēķināties," skaidroja Šteinberga-Dukure.

Viss, protams, ir atkarīgs no katra suņa vai kaķa.

Reizēm viss rit labi un jau pēc pāris dienām ir nebijusi saskaņa un liela pieķeršanās.

Railija pagaidu saimniece teica: "Droši vien pieķeras, redz to progresu, kādu to dzīvnieciņu atveda, kāds viņš paliek pēc dienas, nedēļas, divām, un viņam ir žēl šo savu darbiņu, sirdi, kas viņam ir izveidojies ar šo sunīti atdot kādam citam."

Un kā ar patversmi?

Ir arī dzīvnieku patversmes – īpaši pielāgotas telpas, darbinieki – pieredzējuši profesionāļi. Bet, lai cik labi tur būtu, tā tomēr ir un paliek patversme.

Dzīvnieku patversmes vadītāja Astrīda Kārkliņa norādīja: "Lai cik laba patversme, silta un nodrošināta, sunim tā ir slikta vieta. Tur nav saimnieka, nav šīs vertikālās hierarhijas. Kopējiem nav tik daudz laika veltīt katram individuāli. Tāpēc pastāv šīs pagaidu mājas."

Kārkliņa uzskata, ka cilvēki, kuri sniedz pagaidu mājas, saprot, ka ilgtermiņā viņi kādu apstākļu dēļ nevar turēt suni, bet emocionālo kontaktu ar suni tomēr ļoti vēlas. Arī uz patversmēm nāk šādi cilvēki – suņu brīvprātīgie staidzinātāji.

"Viņi nevar mājās turēt to dzīvnieku, un tad viņi nāk un komunicē, un tie ir tie labie brīvprātīgie," teica Kārkliņa.

Kad patversme vēl nebija tikusi pie jaunajām telpām, arī viņi meklēja saviem dzīvniekiem pagaidu mājas, jo patversmē vietas visiem nepietika. "Statistika mums rādīja, ka apmēram puse pēc divām nedēļām grib atstāt šo dzīvnieku, izvērtē plusus un mīnusus un saprot, ka var atļauties, jo tā komunikācija ir ļoti feina," viņa stāstīja.

Patiesībā ne tikai pagaidu saimnieks pieķeras dzīvniekam. Arī suns pieķeras pagaidu saimniekam, jo viņš nezina, ka ir mājās uz laiku.

Tas var šo pagaidu māju faktoru uzskatīt par diskutablu.

Kārkliņa norādīja: "Es uzskatu, ka tā ir mazliet spēlēšanās ar viņu. Dzīvnieks beidzot ierauga māju, siltumu, glaudīšanu, pastaigas, bet tas ir tikai mānīgi, un viņu atdod atpakaļ uz patversmi. Attiecībā uz patversmes dzīvniekiem man nav viennozīmīga domāšana uz šo."

Diskutabls jautājums ir arī, ka pagaidu māju devējus neviens nekontrolē. Neviens nezina, kur un kādos apstākļos dzīvnieks nokļūs.

Bet pēc Railija ceļā ir jaunie saimnieki, kurus izdevās atrast divu nedēļu laikā.

Ķepa uz sirds

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt