“Mēs viņu nevaram nekādīgi novākt, jo apsaimniekotājiem nāksies pēc tam, ja es gadījumā izvākšos ārā, viņu likt atpakaļ un tas viņiem atkal maksās naudu. Savukārt, lai es viņu pārbīdītu kaut kur, man ir jāmaksā nauda – 140 līdz 200 eiro,” stāstīja Ronalds.
Gāzes skaitītājs, kas diktē savus noteikumus, dzīvokļa saimniekam sagādājis pamatīgu vilšanos. Ne sienu noflīzēt, ne tvaika nosūcēju pielikt, ne arī to nomaskēt skapī, jo ierīce atrodas pašā sienas centrā.
“Varbūt viņi ir domāti, lai tur var gan pannas, gan zeķes karināt, daudz cauruļu, daudz vietas,” ironizēja Ronalds.
Uzņēmumā “Gaso” raidījumam “4. studijai” skaidroja, ka tradīcijas, kur izvietot gāzes skaitītājus, nav mainījušās kopš padomju laikiem. Gan iekšējo gāzes vada sistēmas izbūvi, gan arī skaitītāju uzstādīšanu reglamentē normatīvie akti. Tas ir Latvijas valsts standarts un būvnormatīvs.
“Gaso” Rīgas iecirkņa vadītājs Ainārs Selickis skaidroja, ka “ieteicamais skaitītāja uzstādīšanas augstums ir apmēram 1,6, - 1,8 metri no grīdas. Tas ir domāts, lai vieglāk būtu redzēt, apkalpot, protams, nav arī aizliegts uzstādīt kaut kur citur šos te skaitītājus.”
Gāzes skaitītāji izvietoti tā, lai, jau ieejot virtuvē, kontrolētājiem bez piepūles ir redzams, cik daudz gāzes iztērēts. Ja iespaidīgā izmēra kasti gribas novietot ērtākā vietā vai noslēpt skapī, ir jārēķinās, ka “Gaso” darbiniekiem ir jāredz skaitītājs kopumā, vai tas nav bojāts un, protams, tas nedrīkst atrasties pārāk tuvu plītij drošības apsvērumu dēļ.
“Ja mēs skatāmies pašreizējo situāciju un runājam par tipveida daudzdzīvokļu namiem, tad lielākoties šie dabas gāzes mēraparāti ir izvietoti tuvu stāvvadam un aptuveni pusotra metra augstumā. Šie ir tipveida risinājumi, kur iedzīvotāji kaut kādu apsvērumu pēc nav veikuši remontdarbus un šie skaitītāji nav pārvietoti,” sacīja Selickis.
Pamatsumma gāzes skaitītāja pārbīdīšanai ir 140 eiro, plus PVN. Plus cilvēkam jārēķinās, ka arī izejmateriāli, piemēram, caurules maksās vēl papildu naudu.
Liekot lietā izdomu, ļaudis gāzes skaitītāju mēdz noslēpt plauktos un skapīšos starp traukiem vai garšvielām, bet ar ūdens skaitītāju novietojumu ir gluži pretēja situācija. Tos novieto tā, lai cilvēkam būtu jāsasprindzina visas muskuļu grupas, lai nolasītu rādījumus reizi mēnesī.
Sociālo tīklu lietotāja Gunta spriež, ka pat čūskai nebūtu pa spēkam zem izlietnes izlocīties tā, kā to nākas darīt viņai, lai rādījumu nolasītu.
Ūdens skaitītājus nebūt neizvieto uzņēmums “Rīgas ūdens”. Retos gadījumos to dara namu pārvaldnieks, bet pārsvarā – vairāki atsevišķi uzņēmumi. SIA “Rolies” vadītājs Rolands Iesaliņš skaidroja, ka skaitītāji parasti atrodas aiz pirmā noslēgventiļa, kur nonāk dzīvoklī ūdens pa stāvvadu. Parasti ir noslēgventilis, tad uzliek skaitītāju, un pēc tam uzliek vēl vienu noslēgventili, lai šo skaitītāju varētu ik pēc četriem gadiem mainīt.
Ūdens skaitītāju pārvietošana gan maksā cilvēcīgāk – vidēji 15 eiro, turklāt tos varot uzstādīt arī grozāmus, lai, lasot rādījumus, nebūtu jāmežģī acis vai jātēlo čūska.
