Viņa skaidro, ka ir dažādi mēslošanas veidi: "Ir tradicionālā virca. Vēl ir biohumuss jeb slieku komposts, ko pieber tikai vienreiz gadā. Mēslojumu var pagatavot arī no nātrēm - ceturtdaļu 200 litru mucas piepilda ar nātrēm, pielej pilnu ar ūdeni, un ļoti labs mēslojums ir gatavs - jālej reizi nedēļā."
Ir arī nebioloģiskas metodes. Lepse iesaka izmantot nevis cietos minerālmēslus, bet šķīstošos kompleksos mēslojumu, kas satur slāpekli, fosforu un kāliju. Mēslojuma izvēlē jābūt piesardzīgiem - piemēram, tomātus piebarot ar slāpekli saturošu mēslojumu var tikai līdz Jāņiem, vēlāk ne. Tāpēc pirms iegādes vajadzētu konsultēties ar kompetentiem pārdevējiem, jo katram mēslojuma veidam būs savs ķīmiskais sastāvs.
Pētniece stāsta, ka slāpekļa augam trūkst, ja tā lapas paliek nedaudz gaišas.
Proporcijas parasti ir 2 grami uz litru ūdens jeb viena ēdamkarote uz 10 litriem. Uz vienu kvadrātmetru, kas vidēji ir divi tomātu stādi, nepieciešama viena 10 litrus liela lejkanna.
Arī laistīt ir jāmāk. Lepse skaidro, ka apšļakstot auga lapas, tās ir slapjas, augsnes daļiņas uzšļakstās arī uz lapām virsū, un ir iespēja veidoties infekcijai.
"Noņemam nost brauzīti, pieliecamies un mēģinām apliet apakšā, uzmanīgi, maksimāli neaplejot lapas. Ar to gan nebūs pietiekami. Liekam uzgali atpakaļ un aplejam arī apkārt augam esošo zemi. Šādi tomāti jāpiebaro reizi nedēļā," skaidro pētniece.
