Gliemežu Latvijā ir arvien vairāk - ir tradicionālās Latvijas gliemežu sugas, jau sen pie mums ienākuši vīngliemeži, bet pēdējos gados ar stādiem no ārvalstīm atceļojuši arī Spānijas kailgliemeži. Pēdējo var pazīt pēc izteiktas brūni sarkanas, tumši rūsganas krāsas.
"Ir viena skrejvabole, kura specializējusies uz gliemežu ēšanu. Kā gliemezim kāds uzbrūk, viņš izdala gļotas un gļotas salipina vai nu muti, vai knābi," stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētnieks Voldemārs Spuņģis.
Lai samazinātu gliemežu daudzumu dārzā, viens variants ir mehāniska iznīcināšana, stāsta Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. "Mēģinām salasīt un likvidēt. Pēc lietus, agri no rīta vai vēlu vakarā, kad viņi izlien baroties," viņš skaidro.
Pastāv arī iespēja gliemežus pievilināt - tad tos būs vieglāk savākt.
"Tādā lēzenā šķīvī ielej alu. Viņus mēģina ar alu savilināt. Viņiem patīk alus, ne tikai man," smej Svilāns.
Gliemežiem arī nepatīk vara savienojumi, piemēram, vara vitriols.
"Var mēģināt kaisīt pelnus. Koksnes pelnus, ne jau kaut kādus akmeņogļu vai citādākus," norāda Svilāns.
Pelni gan ir ļoti sārmaini. Tā var tikt vaļā ne tikai no gliemežiem, bet arī rododendriem. Tāpēc vislabākā metode būtu dārza regulāra kopšana, mauriņa pļaušana. Gliemežu lielākais ienaidnieks ir saule, tiem ir nepieciešama ēna, kur no tās paslēpties.
"Vienmēr var lietot ķīmiju, bet atcerēsimies, ka tā ķīmija nenonāk tikai līdz gliemezim. Tā vairāk vai mazāk nonāk arī līdz mūsu kartupelim, burkānam, zemenei, ābolam, plūmei, ķirsim un visam pārējam," uzsver Nacionālā botāniskā dārza direktors.
Jo sakoptāka būs apkārtējā vide, jo mazāk gliemežu nāks dārzā.