Cik smalks mūsdienās ir britu smalkais stils? Saruna ar Latvijas diplomāti Londonā

Pēc nepilniem pieciem mēnešiem noslēgsies "Brexit" pārejas periods, kura laikā Apvienotajai Karalistei vajadzētu nokārtot rēķinus ar Eiropas Savienību. Zināmas saites būs sarautas, bet tas nemainīs Lielbritānijas nerakstīto ietekmi dažādās jomās, tostarp attiecībā uz lietišķo etiķeti. Briti tradicionāli ir pazīstami ar savu smalko stilu, ko mēdz uzskatīt par etalonu arī ārpus Apvienotās Karalistes robežām. Kādas ir ģērbšanās normas mūsdienu Londonā un, vai uz pieņemšanu pie karalienes drīkst doties latviešu tautas tērpā, LSM.lv stāsta Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē vadītājas vietniece Katarina Plātere.

Pēc izglītības politoloģe, beigusi Latvijas Universitāti, studējusi arī Oslo Universitātē. Darbu Ārlietu ministrijā uzsākusi 1999.gadā, kopš tā laika ieņēmusi dažādus amatus, ieskaitot Eirokorespondenta, Krievijas nodaļas vadītājas un Pirmā divpusējo attiecību departamenta direktores amatu. Diplomāte ar ļoti nopietnu pieredzi un zināšanām, kura pie tam vienmēr ir nevainojami ģērbusies, gan piemērojoties attiecīgajam pasākumam, gan saglabājot savu eleganti sievišķīgo stilu.

Londonā kungiem ļoti patīk pie uzvalkiem vilkt krāsainas zeķes ar dažādiem ķēmiem virsū.

Tā ir sava veida klusā tradīcija. Mums, sievietēm, ir vairāk iespēju krāsainām pieejām, bet vīriešiem pie uzvalka ir tikai kaklasaite, ar ko var atsvaidzināt izskatu, un zeķes.

Krāsainās zeķes velk visu vecumu kungi, taču viss ir pieklājības robežās. Tas vairāk ir tāds dvēseles stāvoklis, kas atkarīgs no paša humora izjūtas.

Varbūt kungiem arī lietišķā etiķete mainās? Piemēram, britu premjera Borisa Džonsona padomnieks Dominiks Kamings Dauninstrītā staigā džinsos un T-kreklā.

Protams, ir jautājums, vai tas ir viņa manifests, protestējot pret pastāvošo iekārtu un tradīcijām, vai arī tāpēc, ka viņš uzskata, ka ērtība ir pāri visam. Pavērojot fotogrāfijās citu valdības locekļu padomniekus, var redzēt, ka tas kļūst par jauno normu – arī citi sāk pārņemt šo stilu. Tas kļūst par tendenci, kas ir ļoti interesanti!

Latvijā kopumā tomēr pieņemts ikdienā vairāk uzpucēties, Anglijā tā nav.

Viena puse ir tas, ko prasa vide. Otra puse ir attieksme pašai pret sevi. Neviens jau tev neaizliedz izskatīties uzpucētai. Cilvēki šeit uz ielām pamana to, kas ir neikdienišķs un skaists, tāpēc gribētu aicināt latvietes - nesteidzieties atteikties no savām skaistajām Latvijas drēbēm! Varbūt tas, tieši otrādi, varētu būt mūsu vizītkarte – mēs vienmēr gaumīgi un skaisti ģērbjamies. Mums ir raksturīgi piedomāt pie tā, kā izskatāmies.

Bieži nācies dzirdēt britu vīriešus sakām, ka latvietes labi izskatās.

Nu, te es nevarētu nepiekrist! Protams, ka mēs esam ļoti foršas! Piemēram, pat vienkārši ar draudzenēm aizejot uz kino vai iedzert tasi kafijas, mēs piedomājam par to, lai sev radītu svētku sajūtu it visā, arī tajā, ko uzvelkam mugurā. Varam iet savās ikdienas krosenēs vai džinsenēs, bet varam arī uzvilkt papēžkurpes un kleitu, un justies īpaši.

Vai ir kādas specifiskas atšķirības Latvijas un Lielbritānijas lietišķajai etiķetei?

Galvenā atšķirība ir tā, ka Latvijā mēs esam mazliet stingrāki un prasīgāki pret sevi, mēs kārtīgāk pieturamies pie likumiem.

Anglijā cilvēki zina, kā ir jābūt, bet viņi var izvēlēties šad un tad pārkāpt šos likumus.

Protams, nedomāju, ka tad, kad ir pieņemšana pie karalienes, kāds atļautos ierasties, neuzliekot cepuri. Bet ikdienišķākos pasākumos briti ir brīvāki.

Kā rīkoties, ja nu sanāk kur aiziet nepiemērotā apģērbā?

Tad neko. Reiz mana bagāža aizkavējās, un es, kā ceļoju džinsos un vieglā žaketē, tā arī pusi no pasākuma nostrādāju. Bija Eiropas Savienības ārlietu ministru neformālā sanāksme, kas, lai arī saucas neformāla, kopumā ir pietiekami formāla. Un tad teicu – lūk, es esmu vienīgā, kas šo pasākumu tiešām uztver kā neformālu!

Ir gadījies, ka uzlīst kafija uz kleitas. Tā var gadīties jebkad un jebkuram, tad iesmaidi par sevi, atvainojies apkārt stāvošajiem. Ja pavisam liela bēda, tad aizej maliņā vai uz dāmu istabu un mēģini glābt, kas glābjams. Bet pats galvenais ir neapmulst un neizdomāt, ka līdz ar to viss pasākums beidzies. Tam jāmāk tikt pāri.

Īpaši karstajā vasaras laikā sievietēm bieži vien ir dilemma – vilkt zeķes vai nevilkt. Londonā bieži vien biznesa vidē sievietes atļaujas nākt uz darbu plikām kājām.

Londona noteikti nebūs vienīgā vieta, ar šo esmu saskārusies arī citur, piemēram, Briselē. Kad ir karsts laiks, tad var redzēt  zināmas atkāpes no lietišķās etiķetes. Iedomājies +30 grādus un sevi zeķubiksēs - tas nudien ir izaicinājums pašsajūtai! Ja nejūties ērti ar domu, ka ieradīsies pasākumā bez zeķēm, tad varbūt ir jāpadomā par alternatīvu risinājumu – piemēram, bikškostīmu no dabīga viegla materiāla. Tas, ka atkāpes no etiķetes ir redzamas arvien biežāk, ir fakts, jo cilvēki vairāk domā par ērtību. No otras puses - ja reiz pietiekami daudz cilvēku pieļauj šādas atkāpes no etiķetes, tad pēkšņi tas kļūst par “jauno normalitāti”.

Noteikti jāņem vērā arī tas, cik nopietna rakstura pasākums tas ir. Ja runa ir par ikdienas līmeņa pieņemšanu, tad, visticamāk, etiķetes prasībām neviens īpašu uzmanību nepievērsīs. Bet, ja tas ir kāds no lielajiem oficiālajiem pasākumiem, tad es teiktu, ka labāk tās zeķes uzvilkt.

Latvijā nav pieņemts parādīties oficiālos pasākumos ar atsegtām rokām, taču britu sievietes tādi sīkumi neuztrauc.

Tā ir, nevar izslēgt, ka ir zināmas kultūru atšķirības. Mēs tomēr esam pieraduši, ka, ja mugurā ir kleita bez piedurknēm, uzvelk žaketi vai bolero jaciņu pa virsu, vai uzmet šalli - bet plecus piesedz. Šeit ne tikai vasaras, bet pat ziemas oficiālajos pasākumos var redzēt kundzes tērpos ar atsegtiem pleciem. Neviens pārmetoši neskatās.

Esmu dzirdējusi sakām, ka tas atkarīgs no piederības konkrētam sociālajam slānim?

Es drīzāk teiktu, ka noteiktos pasākumos ir konkrēti noteikumi, kas jāievēro. Piemēram, “Royal Ascot” zirgu skriešanās sacensības. Dažādās pasākuma norises zonās ir dažādas stingrības pakāpes dreskoda prasības.

Karaliskajā zonā prasības ir visstingrākās, tiek noteikts pat kleitas lencīšu minimālais platums, kleitu, bikšu garums.

Tai pašā laikā, piemēram, Vindzoras zonā regulējums ir ļoti brīvs, nosakot vien to, ka tērpam jābūt formālam pasākumam atbilstošam. Tradicionāli šī pasākuma laikā ir redzami arī ļoti ekstravaganti risinājumi, “Royal Ascot” bildes ir ļoti daiļrunīgas. Bet pilnīgi noteikti ekstravagances nebūs bieži redzamas Karaliskajā zonā. 

Dažkārt var redzēt sievietes, kuras ir rūpīgi pucējušās, taču augsti papēži, paīsi svārki un dekoltē rada pavisam ne to iespaidu, kas plānots.

Jāskatās, kā tērps izskatās kopainā. Var būt uzvilkts ļoti atturīgs biznesa kostīms un ļoti augsti papēži, kas izskatīsies ļoti skaisti un tiešām tā, ka visi ar interesi palūkosies. Vai, piemēram, kleita klusinātos toņos un ļoti spilgts akcents kurpēs, kas arī var ļoti gaumīgi sasaukties un izskatīties kā maza odziņa tērpā. Turpretim, ja ir ļoti īsi svārki, dziļš dekoltē un vēl piedevām augsti papēži, tad oficiālā pasākumā tas varētu izskatīties nedaudz pārspīlēti.

Otra lieta - jāsaprot, kādu iespaidu ar savu tērpu vēlies atstāt, kas piedalās pasākumā un kāds ir vēstījums, ko vēlies par sevi nodot apkārtējiem. Ja cilvēks uz lietišķu pasākumu ierodas ļoti spilgtā un izaicinošā tērpā, tad ir jautājums, vai reakcija, kādu tas izraisa apkārtējos, atbilst cilvēka vēlmēm un gaidām. Ja tiek sasniegts vēlamais mērķis, lai kāds tas arī būtu – viss kārtībā. Bet, ja apkārtējo cilvēku reakcija gluži neatbilst nolūkam, tas nozīmē, ka ir notikusi kāda kļūda aprēķinā.

Ja vēlies atstāt nopietnu iespaidu, parādīt, ka esi cilvēks, kas zina vidi un saprot tajā pastāvošos noteikumus, tad pirms nozīmīgākiem pasākumiem ir noderīgi papētīt, ko tajos ir pieņemts darīt, ko nav pieņemts darīt. Lieti noder bildes no iepriekšējiem tāda veida pasākumiem, aprunāšanās ar cilvēkiem, kas tos ir iepriekš apmeklējuši. Ja gribēsi iekļauties vidē, tad meklēsi veidu, kā iekļauties precīzi. Bet, ja gribi atnākt un saspridzināt, tad var arī tā, bet jāapzinās iespējamās sekas!

Ja jādodas uz lietišķu tikšanos Londonā, ko sievietei likt čemodānā?

Noderēs viena laba lietišķa kokteiļkleita, tādā krāsā, lai būtu iespējams piekombinēt dažādas kurpes un dažādas žaketes, īpaši, ja brauc uz vairākām dienām, lai var variēt. Mēdz būt arī veiksmīgie bikšu vai svārku kostīmi, kam pievelkot klāt dažādas blūzes un topus, esi gatavs dažādiem pasākumiem. Var kombinēt dažādus aksesuārus, lai der dažādos dienas laikos un dažādos pasākumos.

Ir zelta likumi, kurus ievērojot, ir grūti nošaut garām. Pirmais - tērps bez pārmērībām. Bez dziļiem dekoltē, ar piesegtiem pleciem, ar svārku garumu līdz celim.

Ja jāapmeklē pasākums vakartērpā, tad tautastērps ir izcils risinājums. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka Lielbritānijā tautastērps vienmēr izraisa ļoti lielu interesi.

Kā likums, uzvelkot tautastērpu, droši būs sarunas par Latviju un latviešu tradīcijām, tautastērpu elementiem. Tas izsauc ļoti lielu interesi.

Piemēram, tādas nianses kā zinātāju spēja pēc svārku auduma raksta noteikt, kura novada tautastērps tas ir. Tā ir vesela tēma sarunai, un caur to var ļoti daudz izstāstīt par Latviju. Bekingemas pils pieņemšanā pie karalienes, ko gada nogalē rīko diplomātiskajam korpusam, ja esi tērpies tautastērpā, tad zini, ka nebūs sarežģīti uzsākt sarunu - klāt nāks nepazīstami cilvēki, taujājot, no kurienes esi un vai tas ir tavs nacionālais tērps.

Tautastērpa uzvilkšana nodrošina sarunbiedrus visam vakaram?

Pilnīgi noteikti! Tas ir arī labs, neuzbāzīgs, bet ļoti efektīvs veids, kā pasniegt stāstu par Latviju. Tas jau arī ir  viens no diplomāta uzdevumiem - stāstīt par savu valsti, radīt par to priekšstatu, rādīt stiprās un skaistās puses. Un tautastērps ir ļoti laba tēma, caur kuru izstāstīt, kas un kādi mēs esam. Par mūsu saknēm un tradīcijām, par sabiedrību mūsdienās. Piemēram, vienmēr rezonē mūsu attieksme pret tautastērpu simtgades kontekstā – kā cilvēki izgatavo savus tautastērpus, tam kļūstot par sava veida kustību šodien.

Un kā ar tautastērpu biznesa pasākumos?

Pieļauju, ka tā ir retāka prakse, jo biznesa aprindās ir mazāk izteikti protokolāru pasākumu, bet kopumā pasākumā, kur ir piemērots garais vakartērps, drīkst ierasties arī tautastērpā, jo saskaņā ar protokolu, tautastērps ir pieļaujama alternatīva vakartērpam.

Vai vīrieši arī mēdz vilkt tautastērpu?

Jā, bet pati to esmu redzējusi retāk. Tomēr, piemēram, Lielbritānijas latviešu svinīgajos pasākumos tautastērpos tērpjas visi – gan sievietes, gan vīrieši. Tas, kas manī izraisa patiesu cieņu, ir tautiešu izcilās zināšanas par tautastērpa nēsāšanu, cepuri nost! Arī man pāris reizes ir aizrādīts, ka nu šis ar to īsti neiet kopā, piemēram, vainagu uz izlaistiem matiem nedrīkstētu likt, vai arī dzintara piespraude pie Augšsēlijas tautastērpa nav pareizi. Es parasti ar smaidu atbildu - dzīvosim dzīvu dzīvi, jo dzīve iet uz priekšu, un, ja tai Augšsēlijas sievai tā dzintara broša iekrīt klēpī, tad vai nu gluži nevilks? Tomēr klusībā es šīs dziļās zināšanas ļoti cienu un piezīmes lieku uz auss. Bet tās ir arī ļoti foršas sarunas ar savstarpēju apcelšanos!

Vai mūsējie Londonā mēdz grēkot ar etiķetes ievērošanu?

Nekad neesmu oficiālā pasākumā manījusi mūsējo, kas būtu pilnīgi neatbilstoši saģērbies.

Mēs vairāk domājam par to, ko citi padomās, savstarpēji esam prasīgāki un stingrāki, viens otru vairāk pieskatām, varam arī kādu piezīmi izteikt. Nezinu, kam ir jānotiek, lai kāds brits izteiktu piezīmi, ka neesi atbilstoši saģērbies. Ja redz ko neparastu vai nesaprotamu, tad viņi drīzāk izliksies, ka neko nepamana, būs ļoti toleranti. Bet, ja viņiem kaut kas ļoti patīk, tad gan viņi teiks! Man pašai ir bijis tā, ka sveši cilvēki uz ielas nāk klāt un vaicā: “kur tu kleitu nopirki, brīnišķīgi izskatās!” Pie tā gan man nācās pierast.

Kad atbraucu uz šejieni, īpaši nepiedomāju par to, kas man ir mugurā. Bet tad vienā brīdī sapratu - ja tu ej runāt par Latviju un aizstāvēt Latvijas intereses, tad gribi, lai arī mugurā būtu Latvijas zīmols. Pat, ja neviens nezina, kur tas ir ražots, sajūta ir pareizāka, ja zini, ka tas ir mūsu pašu. Ja runājam par pavisam ikdienišķas lietām, biksēm, žaketi, tad tas varbūt nav tik ļoti no svara. Bet, ja ej uz oficiālu pasākumu, tad gan gribi, lai arī ar savu tērpu vari prezentēt Latviju.

Lai brīdī, kad kāds izsaka komplimentu, var teikt, ka tas no Latvijas?

Tieši tā! Maza nianse, bet tas var būt ļoti pārliecinoši.

Tad, dodoties uz Londonu, nav vērts censties vilkt britu dizaineru tērpus?

Jautājums, ko ar savu tērpu vēlies pavēstīt. Briti savus populāros zīmolus gana labi pazīst. Ja gribi integrēties britu sabiedrībā un neuzsvērt, no kurienes nāc, tad protams, var vilkt mugurā to, ko velk cilvēki, kas dzīvo šeit. Bet, ja vēlēsies parādīt, kas ir valsts, no kurienes nāc, tad, es teiktu, pilnīgi noteikti – Latvijas zīmolu. Mums jau ir ko parādīt!

Atbalstu Keitas Midltones pieeju, ka vari publiskos pasākumos parādīties ar vienu un to pašu tērpu atkārtoti, ka nav noteikti jābūt tā, ka uzvelc kleitu vienreiz un vairāk nedrīksti vilkt, jo visi to jau redzējuši. Ir jādomā par ilgtspēju, dabu un ekonomisko izdevīgumu. Ir ļoti daudz lietu, ko ar savu pieeju apģērbam varam demonstrēt, pat nerunājot par to.

Vai ir kas tāds, kas raksturīgs tikai britiem?

Ja Latvijā velc zīdīgāku, plānāku kleitu, tad arī pieskaņosi vieglākas zeķes. Bet šeit, īpaši rudeņos, ziemās, var redzēt tumšas, biezas zeķubikses un plānas, krītošas kleitas. Un ir otra lieta – spilgti sarkanā lūpukrāsa. Mums, latviešiem, tā skaitās tāda kā neliela vaļība, to var vairāk atļauties saviesīgā pasākumā vai pie īpaša tērpa.

Šeit sarkanā lūpukrasa tiek lietota ikdienā. Piemēram, mana dēla skolas direktore ikdienā lieto spilgti sarkanu lūpukrāsu, taču citādi tēls ir ļoti askētisks, lietišķs.

Ja skatāmies uz iepriekšējo britu premjeri Meju, tad viņai atkal ļoti patika tādas izteiksmīgas, masīvas rotas. Kad uzvelc tādu rotu ar lietišķu svārku vai bikšu kostīmu, tas var ļoti iespaidīgi izskatīties, labā nozīmē.

Vai pandēmija ir mainījusi ko ģērbšanās noteikumos?

Ja ir kas jauns, tad tās ir virtuālās sanāksmes. Tur var pieredzēt jebko!

Ir cilvēki, kuri īpaši uzsver to, ka viņi strādā no mājām, viņi pat drēbes izvēlas tā – ar mazu akcentiņu. Pilnīgi noteikti bez kaklasaitēm, daži pat sporta jakās. Interesanti redzēt amatpersonas mājas apstākļos. Tas ir forši, jo atklāj cilvēcīgo pusi. Mēs visi esam cilvēki, mums visiem ir sava mājas dzīve. Var strīdēties, vai tas ir piemēroti vai ne, jo tā tomēr ir lietišķa tikšanās, bet man pašai tāda cilvēciska brīvība noteiktā daudzumā liekas ļoti simpātiska.

Piemēram, bērni ieskrien telpā?

Jā, ir bērni, ir kaķi, kas pēkšņi uzlec uz galda!

Londonā sanāk daudz staigāt, vai kurpes bez papēžiem ir akceptējamas?

Bezpapēžu kurpes redzam ļoti bieži. Protams, papēdis vienmēr izskatīsies greznāk un svinīgāk. Bet, ja ierodas vizītē, piemēram, mūsu ministrs, kuram ļoti patīk staigāt garus gabalus, kurš kur vien var, izvēlas iet ar kājām, nevis braukt ar mašīnu, tad gan apavu izvēle ir jāpārdomā. Ir programma, ir zināms, cikos kur jābūt, ir saplānots attālums un laiks, un ir jābūt gatavam, ka tevis dēļ tas nevar mainīties, tu nedrīksti būt procesa kavētājs. 10 cm papēžu kurpes noteikti nebūs pareizā izvēle! Visbiežāk tie būs zempapēžu vai bezpapēžu apavi, un pilnīgi noteikti kurpes, ko jau esi pārbaudījusi „cīņas” apstākļos. Lai nebūtu tā, ka pēc pirmās pusstundas saproti: “Vai... Sāk berzt vai spiest”.

Bet kā ar angļu sieviešu iecienītajām atvērtajām kurpēm?

Esmu redzējusi vasaras mēnešos slēgto purngalu un atvērto papēdi. Taču būtu divreiz jāapdomā kurpes ar atvērtu kāju pirkstu daļu formālos pasākumos, es pati būtu uzmanīga. Ja tā ir vasaras pēcpusdiena, ja tas notiek dārzā, tad varbūt tas arī ir pieļaujams. Bet, ja tas ir formāls iekštelpu pasākums, tad gan jādomā, jā vai nē, jābūt skaidram priekšstatam par pasākuma raksturu. Taču dažkārt pasākumos ir tik daudz cilvēku, ka tiešām neviens tādām detaļām uzmanību nepievērš.

Kā ar caurspīdīgām blūzēm?

Manā ieskatā, ja nu ir kaut kas pilnīgi “nē” attiecībā uz lietišķo etiķeti, tad  tās ir caurspīdīgas.

Kas jums ir būtiski savā garderobē?

Pilnīgi noteikti ērtība – cik dabiski un viegli tajā jūtos. Pirms pandēmijas parasti reizi pusgadā mēģināju veltīt laiku, lai izietu veikalus un iegādātos pamatlietas. Iegādājoties kādu jaunu apģērba gabalu, mēģinu domāt, kā tas būs kombinējams ar pārējo garderobi. Lai nav pirkums vienai reizei. Kleitas gan lielākoties ir Latvijā iegādātas pie Latvijas ražotājiem un dizaineriem. Tāpat mīļākās no rotām ir tieši Latvijas ražojuma.

Bet vai diplomātam pieklājas atkārtoti vilkt vienu un to pašu kleitu?

Ja kleita ir pietiekami neitrāla, tad katru reizi var sakombinēt ar citām rotām, aksesuāriem. Ar žaketi tā ir viena kleita, bez žaketes - cita. Esmu racionālas pieejas piekritēja, man patīk, ka lietas labi kalpo, nesaskatu tajā lielu grēku. Ja tie ir trīs pasākumi pirmdien, otrdien, trešdien, tad varbūt vienu un to pašu kleitu gluži nevilkšu, bet, ja tas ir reizi pusgadā vai reizi vairākos mēnešos, tad neredzu tajā lielu bēdu. Ja no klimata pārmaiņu viedokļa saprotam, cik resursu nepieciešams, lai saražotu kilogramu kokvilnas, tad sākam pavisam citādi vērtēt sava skapja saturu un saprast, ka vajag arī šajā ziņā izturēties atbildīgi.

Ja saku, ka Latvijā ir brīnišķīgi dizaineri, bet pati velku citas valsts dizaineru tērpus, tad ir jautājums, kāpēc tā.

Ja saku, ka Latvija apzinās klimata izaicinājumus un daudz ko dara vides aizsardzības jomā, tad, ja katru reizi nāku ar jaunu kleitu un veco metu ārā, rodas jautājums, cik daudz satura ir tajā, ko es saku.

Vai diplomāti no citām valstīm dara tāpat?

Man šķiet, ka daudzi tā dara. Satieku kolēģi un izsaku komplimentu, ka viņai ir brīnišķīgi svārki. Bet viņa atbild: “vai, zini, tie ir tik veci!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ikdienai
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti