Pandēmija un karš Ukrainā mudinājis cilvēkus sakārtot dažādus dokumentus, tostarp savu gribu par to, kas saņems dzīves laikā nopelnīto vai iekrāto, tāpēc strauji pieaudzis mantojuma lietu skaits, norādīja Metuzāle.
“Tā šobrīd ir ļoti izplatīta tendence, cilvēki nāk un testamentus raksta. Tā ir pareiza lieta un laba lieta, jo tas, protams, atvieglo dzīvi palicējiem. Un no tā nav jābaidās, cilvēki arvien biežāk to dara, arī jauni cilvēki,” atzina notāre.
Metuzāle stāstīja, ka vispirms jāsaprot, kam vēlies atstāt savu īpašumu. Tas nav nekas slikts, ja cilvēks izvēlas likumisko mantošanu, kas noteikta Civillikumā.
“Ir noteikts, ka manto pirmā līmeņa [tuvinieki], laulātais un bērni, ja tādi ir. Ja esam izrunājuši, kā mēs ko vēlētos, un arī paši mantinieki zina, ka nav paredzami strīdi, kāpēc nē? Tas tā var arī palikt,” norādīja Metuzāle.
Savukārt, ja pašu tuvāko nav, vai ir pamats bažām, ka pēc aiziešanas ģimenē var rasties dažādi strīdi vai nesaskaņas, jāsastāda testaments, notāre ieteica:
“Testaments ir pavisam vienkāršs dokuments, tā izmaksas ir nepilni 57 eiro, un notārs šo dokumentu sastādīs. Mēs izrunāsim kopā, kā būtu labāk, kā būtu pareizāk ierakstīt vēlēšanās.”
“Notārs to sastādīs, glabās un iereģistrēs publisko testamentu reģistrā, kas nozīmē, ka, cilvēkam aizejot mūžībā, šis testaments vienmēr tiks atrasts un būs zināms, pie kura notāra vai kurā arhīvā tas atrodas,” viņa piebilda.
Turklāt, ja testamentā ir izteikta vēlme mantojumu atstāt kādam, kas nav pirmā līmeņa tuvinieks, tuvinieki šo gribu var tikai apstrīdēt, lai saņemtu naudas kompensāciju, taču nevar no šī saņēmēja to atņemt vai neļaut saņemt.
“Proti, ja ir dzīvoklis, kuru novēlējāt labai draudzenei, kura dzīves laikā bijusi tuvāka nekā viens otrs radinieks, tad bērni, kā lejupējie [radinieki], vai laulātais var no šīs draudzenes mantinieces prasīt tikai naudas kompensāciju,” skaidroja Metuzāle.
Tāpat Latvijā iespējams noslēgt arī mantojuma līgumu, kas testamentam ir līdzīgs tādā ziņā, ka dokuments stājas spēkā tikai pēc cilvēka aiziešanas mūžībā. Atšķirība ir tā, ka testamentā cilvēks var brīvi mainīt savas domas, un pārējie, tostarp mantojuma saņēmēji, to pat var nezināt, bet mantojuma līgumu atcelt mantojuma atstājējs nevar.
“Tas ir darījums, kurā viens šo mantojumu atstāj, otrs šo mantojumu apsolās pieņemt, un arī atcelt šo līgumu var abi divi kopā,” uzsvēra Metuzāle.
“Tas ir nopietns papīrs, turklāt tas tiek ierakstīts, ja runājam par nekustamo īpašumu, arī zemesgrāmatā. Pats mantojuma atstājējs vairs nevar brīvi rīkoties ar šo mantu bez mantinieka piekrišanas,” viņa skaidroja.
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, runājot par mantojuma lietām, piebilda, ka dzīvības apdrošināšanas atlīdzība, ja netiek norādīts citādi, aiziet kopējā mantojumā.
“Katrai dzīvības apdrošināšanas polisei ir ailīte, kas saucas “labuma guvējs”. Tajā tu vari kaut ko ierakstīt, bet vari arī neko neierakstīt. Ja neko neieraksti, šī polise iekrīt kopējā mantojuma masā, un tad jau tur ir darīšana pie notāriem un juristiem, kā to visu sadalīt,” viņš skaidroja.
Savukārt, ja ir skaidri ierakstīts, kas ir labuma guvējs, tad attiecīgi šī persona saņems dzīvības apdrošinātāju izmaksāto atlīdzību, un tā neietilps mantojumā. Līdz ar to, ja norādīta, piemēram, draudzene, nevis pirmā līmeņa radinieki, viņi uz šo atlīdzību pretendēt nevar, draudzene atlīdzību saņems automātiski.
