Mājokļu attīstītājs "Bonava Latvija" veikuši pētījumu par to, kā cilvēki uztver savu apkaimi un "kaimiņu būšanu". Noskaidrots, ka apkaime cilvēku uztverē ir grupa ar kopīgām interesēm, un lielākā daļa cilvēku arī ir informēti, vai šāda grupa viņu apkārtnē ir, stāstīja uzņēmuma pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša.
Viņš norādīja: "Lielākā nozīme šai grupai ir Latvijas mazpilsētās. 83% aptaujas dalībnieku atbildēja, ka piederības sajūta un vēlme piederēt šai grupai vai kopienai ir tieši mazpilsētā, kas ir krietni vairāk nekā lielajās pilsētās. Rīgā tikai 36% to norādīja."
Noskaidrots arī, ka iesaistīties apkaimju attīstībā ir gatavi tikai 25% no aptaujātajiem. "Cilvēki to pārsvarā skaidro ar to, ka tas prasa papildu resursus un laiku. Atbildēja arī, ka nav pārliecināti, vai pieņemtie lēmumi atbilst paša uzskatiem. Viena daļa arī norādīja, ka viņus interesē tikai paša mājoklis un viņi negrib nekur piedalīties (26%)," norādīja Ekša.
52% aptaujāto iedzīvotāju atzina, ka attiecības ar kaimiņiem ir distancētas. Ekša atklāja:
"Latvijā tipiskākais kaimiņu attiecību modelis ir, ka kaimiņus lielākoties nepazīst, bet tomēr piekopj lietišķas attiecības, piemēram, kāpņu telpā sveicina, bet tādas īsti draudzīgas attiecības tomēr Latvijā mēs ar kaimiņiem nepiekopjam."
29% aptaujas dalībnieku norādīja, ka pazīst un veic kopīgas aktivitātes ar kaimiņiem, bet nav draugi. Tikai 16% atzina, ka ar kaimiņiem ir arī labi draugi un regulāri iet ciemos cits pie cita.
Par spīti attiecībām, kas ir vairāk lietišķas, nevis draudzīgas, 32% iedzīvotāju kaut reizi mūžā lūguši palīdzību kaimiņiem, visbiežāk pieskatīt mājokli, ja jādodas tālākā braucienā, parūpēties par mājdzīvnieku – to pabarot, izvest pastaigā.
Vienlaikus 36% norādījuši, ka neuztic kaimiņiem pieskatīt dzīvokli, augus vai mājdzīvniekus, jo to veikuši pavirši vai nepilnvērtīgi. 17% atbildēja, ka prombūtnes laikā no mājas pazudušas mantas. Tas veicina neuzticību kaimiņu starpā, vērtēja Ekša.
Pārsteiguma nav
Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas lektors Kārlis Lakševics atzina, ka aptaujas rezultāti nav pārsteigums. Aptaujā atklājās, ka mazāk draudzīgas attiecības ar kaimiņiem ir tieši senioriem, taču tāpēc vien nevar secināt, ka vecākā gada gājuma cilvēki tādas nevēlētos.
Lakševics skaidroja, ka viens no veidiem, kā aizsākas draudzīgas kaimiņu attiecības, ir tieši izpalīdzot viens otram, sniedzot nelielu palīdzību vai atbalstot.
"Problēma rodas, ka tā palīdzības lūgšana ir grūta lieta, īpaši senioru vecumā.
Tu tomēr gribi zināmu pašnoteikšanos, un tu vairāk sagaidi, ka tev paprasīs, vai jums nevajag palīdzību, nekā pats iesi pēc tās palīdzības," viņš skaidroja.
Savukārt Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons norādīja, ka apkaimju iedzīvotāji prot sadarboties labāk tad, ja ir kopīga problēma, kas jārisina, vai mērķis, kas jāsasniedz. Tad kopienai ir liels spēks, lai ietekmētu arī pašvaldību un politiskos lēmumus.
"Šis ir tas iemesls, kāpēc mēs cenšamies panākt, lai vairāk cilvēku iesaistās. Manuprāt, ļoti svarīgi ir, lai tas nav tikai tā, ka ir jācīnās pret kaut ko, ka netaisiet šeit tirdzniecības centru vai necērtiet kokus, bet lai tas ir vairāk ar pozitīvu, emocionālu pieredzi, vienkāršu sanākšanu kopā," viņš piebilda.
Jansons atzina, ka Rīgā starp iedzīvotājiem ir lielāka anonimitāte, bet tajās apkaimēs, kuras vairāk līdzinās mazpilsētām, arī iedzīvotāji ir aktīvāki.
Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra koordinatore Daiga Mežale atklāja, ka Rīgā ir 58 apkaimes un apmēram 40 apkaimju biedrības. Aktivitāte šajās biedrībās, protams, ir dažāda. Ir aktīvākas biedrības, – tādas, kas ar savu darbību daudz ko panāk, tostarp sadarbojoties ar pašvaldību, bet ir mierīgākas biedrības, kurās iniciatīvu nav tik daudz.
Vienlaikus Mežale piekrita, ka lielajos dzīvojamos rajonos kopienas sajūta ir problemātika, apkaimju biedrības tur ir izveidotas vēlu vai to nav vispār, tas noved pie tā, ka ir grūtāk vienoties par kopīgi veicamiem darbiem.
"Pamatā visam ir šī spēja vienoties, vai cilvēki ir gatavi kaut ko līdzfinansēt, ir gatavi pēc tam rūpēties par izbūvētajiem objektiem," viņa piebilda.
Tikmēr Lakševics skaidroja, ka reizēm arī daudzdzīvokļu mājās rodas kopība, bet lēmumu pieņemšanā būtiskas problēmas rada finansējums un arī ienākumu nevienlīdzība kopienas dalībnieku vidū.
"Bieži situācija mājā, ko cilvēki var atļauties, ir dažāda. Ne vien tas, ko cilvēki ir gatavi atļauties, bet kāda ir viņu sajūta par to, cik dažādās iesaistītās institūcijas ir atbalstošas. Mēs runājam par apsaimniekotājiem, kuriem uzticība arī zema var būt, mēs runājam par bankām," vērtēja Lakševics.
"Bieži vien ir situācijas, kur tas cilvēks ēkā, kurš ir izlēmis, ka ir jāvirza, piemēram, renovācijas projekts, tiek uztverts kā daļa no tās elites, sistēmas, kurš potenciāli – kā jau visi pārējie – varētu mēģināt mani apzagt," viņš turpināja.
Arī Jansons piekrita un atklāja, ka šādu nostāju pats ir izbaudījis uz savas ādas, bet tik un tā uzskata, ka kādam kaimiņu vidū vai apkaimē ir jāuzņemas līdera loma, turklāt tas jāprot darīt pietiekami labi, lai, virzot uz priekšu dažādas idejas un projektus, darītu to, respektējot un cienot citu viedokļus un iespējas.
