"Mums ir mājaslapa www.zimjuvaloda.lv , kurā jebkurš var ieiet un iemācīties vienkāršākos vārdus – labdien, labrīt, paldies, lūdzu. Tas būtu vienkāršākais veids, kā sabiedrība varētu nākt pretī nedzirdīgam cilvēkam. Ja cilvēks pateiks kaut vai "labdien" ar zīmēm, nedzirdīgajam cilvēkam uzreiz būs iekšēja sajūta, ka būs iespējams komunicēt," uzsvēra Lazda.
Tāpat viņa stāstīja, ka mūsdienās telefonos iespējams lejupielādēt un lietot dažādas aplikācijas, kas balss ierakstu pārveido tekstā – arī tehnoloģijas var atvieglot saziņu ar cilvēku, kuram ir dzirdes problēmas.
"Nav jābaidās. Komunikācijas veidi ir ļoti dažādi, vienkārši mums jābūt atvērtākiem," mudināja Lazda.
"Visa pamatu pamatā ir attieksme, jo es nezin kāpēc esmu arī savā darba pieredzē novērojusi, ka cilvēki baidās no zīmju valodas, un viņiem liekas, ka tas ir kaut kas ārprātīgs, bet tā nav, tā ir ļoti skaista valoda," viņa skaidroja.
Turklāt, ja kādam interesē ne tikai zīmju valodas apgūšana, bet arī, piemēram, zīmju valodas tulka profesija, to var apgūt bez maksas Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kurā sagatavo zīmju valodas tulkus.
"Komunicēt var dažādos veidos. Protams, ja zina zīmju valodu, tad sarunājas zīmju valodā, bet var arī uzrakstīt, var arī brīvi runāt, jo daudzi cilvēki prot nolasīt no lūpām.
Mēs esam atvērti komunicēt ar visu sabiedrību un gaidām to pašu arī no sabiedrības," uzsvēra Latvijas Nedzirdīgo savienības pārstāve Aija Sannikova.
Viņa atklāja, ka Latvijā zīmju valodu lieto apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Lai cilvēki ar dzirdes traucējumiem spētu iekļauties sabiedrībā, ir svarīgi viņus iesaistīt pilsoniskajās aktivitātēs, tāpēc Latvijas Nedzirdīgo savienība uzsākusi projektu "Demokrātijas kultūras laboratorija".
Projekta vadītāja Sannikova skaidroja, ka daļa nedzirdīgo cilvēku nezina un neizprot tādus jēdzienus kā iekļaujoša sabiedrība, pilsoniskā sabiedrība, demokrātija. Viņa skaidroja, ka galvenie nezināšanas cēloņi ir izglītības trūkums.
"Protams, ir cilvēki, kas ieguvuši augstāko izglītību, un tur šī problēma nav aktuāla, bet no biedrībā reģistrētajiem apmēram 1600 cilvēkiem gandrīz 70% ir ar pamatizglītību, un šī pamatizglītība nav pielīdzināma tai, ko saprotam ar vispārējo izglītību," norādīja Sannikova.
Turklāt daudzi ir vecākās paaudzes cilvēki, kuri izglītību ieguvuši padomju gados, kad par šiem jautājumiem nerunāja. Lazda papildināja, ka nedzirdīgie pārsvarā ir zīmju valodas lietotāji, bet ikdienā zīmju valodā ir pieejams maz informācijas.
"Ir paradokss, ka cilvēki domā, ja viņš nedzird, viņš taču var izlasīt. Tā nav, cilvēka dzirdes zudumam ir dažādas pakāpes no vājdzirdības līdz pilnīgam dzirdes zudumam. Tie, kas pilnīgi nedzird, viņi lieto zīmju valodu.
Viss slēpjas izglītībā, jo padomju laikā cilvēki nedrīkstēja lietot zīmju valodu. Bija ar likumu aizliegts lietot zīmju valodu. Viņi mācījās pēc orālās mācību metodes un lasīja no lūpām. Tas bija ļoti diskriminējoši," skaidroja Lazda.
Runājot par zīmju valodā pieejamo aktuālo informāciju, Sannikova uzsvēra, ka tie ir apmēram 5% no tā, ko piedāvā dzirdīgiem cilvēkiem, līdz ar to informācija ir ļoti ierobežota. Lazda uzsvēra – problēmas rada arī tas, ka nedzirdīga cilvēka dzimtā valoda ir zīmju valoda, bet latviešu ir kā svešvaloda.
"Nedzirdīgs cilvēks iesniegumu nemācēs uzrakstīt tā, kā raksta dzirdīgs cilvēks, līdz ar to viņi kautrēsies no savas valodas. Zīmju valodas gramatika ir citāda, latviešu valodas – citāda. Līdz ar to, viņi baidās uzrakstīt kādu sūdzību par kādu problēmu, jo viņiem liekas, ka sabiedrība viņus nesapratīs," atzina Lazda.
Tāpēc vēl jo svarīgāk ir mudināt līdzcilvēkus atbalstīt nedzirdīgo centienus iesaistīties sabiedriskajās norisēs, pastāvēt par savām tiesībām, piemēram, iemācoties frāzes zīmju valodā vai atbalstot Latvijas Nedzirdīgo savienību.
