Viens no variantiem, kā drošāk pārvietoties pa slidenajām ietvēm ir pie apaviem piestiprināmas radzes.
Āra dzīves konsultants Andris Kursītis pastāstīja: “Pilsētā tas ir viens no šīs ziemas aksesuāriem, kas būtu nepieciešams lielākajai daļai cilvēku, kas grib pārvietoties pilsētvidē diezgan droši, tad, kad mums tieši ir atkušņi un atkalas, un ietves ir noledojušas un ietves varbūt nav paspēts vēl notīrīt.”
Apavu radžu ekipējums, lai gan neierasts, izskatās gana nopietns, lai nodrošinātu stabilu gaitu.
“Gumijas ietvars un tad uz tādām sēžām būs radzītes iestrādātas. Radzītes mēdz būt divu veidu – vai nu tās ir tērauda vai arī tad būs no karbīda. Uzliekam uz apava virsū, to purngaliņu smuki iestrādājam un uzliekam papēdīti virsū, lai viņš ir savā pareizajā pozīcijā uz tā apava,” stāstīja Kursītis.
Jāatceras, ka radzes labi pasargā no paslīdēšanas ārā uz ietves, taču flīzētās iekštelpās pašas var izraisīt slīdēšanu. Lai gan pie jaunā aksesuāra jāpierod, pilsētnieki tās jau novērtējuši.
“Cilvēki tomēr aug morāli uz to, ka viņiem vairāk ir jārūpējas par savu drošību, viņš nevar paļauties, ka viss būs smuki vienmēr notīrīts, nokaisīts,” sacīja Kursītis.
Viņš pastāstīja, ka apavu radžu uzlikas var noderēt arī ārpus pilsētas: “Ja plānots nopietnāks gājiens ārpus pilsētas, noderēs arī nopietnāks ekipējums. Pat salīdzinoši vienkāršās pastaigās netālu no apdzīvotām vietām, tas var glābt pat dzīvību, jo upju krasti un gravas šajā laikā ir ļoti slideni. Ja mēs dzīvojam lauku teritorijā vai arī dodamies pārgājienos tepat Latvijā, pa mūsu jaukajiem mežiem, graviņām un tamlīdzīgi, tur arī tomēr slīd, tad šādas te radzes mums palīdzēs varbūt, ja būs tiešām ļoti, ļoti noledojis, tā teikt, saucamais, spogulis, tad, jā, šis būs labs variants. Savukārt, ja mums ir diezgan liela sniega sega, tad labāks variants būtu pārgājiena radzes, kas būs krietni izteiktākas.”
Tomēr latvieši ir attapīga tauta un arī ar mājās atrodamām lietām prot savu gaitu padarīt raitāku. Piemēram, ar tādu paņēmienu kā “zeķzābaki”. Tam ļoti labi noder nokalpojušas zeķes, kurām ražotāji pievieno elastānu, kas līdz ar gadiem izstaipās, un zeķe kļūst liela, kā rezultātā –zeķi var uzvilkt uz zābaka.
Anitra Tooma, kura pati pa slidenajām ietvēm pārvietojas ar “zeķzābakiem”, sacīja: “Tajā brīdī, kad šausmīgi slīd, kad ledu ir pārklājusi maza ūdens kārtiņa, tad, es domāju, ka cilvēkiem ir gluži vienalga, kā viņi izskatās. Drošības pēc paņemt tās zeķes ir vieglāk, nekā pēc tam mēnešiem ārstēt lauztus kaulus.”
Līdz idejai par zeķu vilkšanu uz zābaka Tooma nonākusi, kad bijusi teju bezizejas situācijā. Viņa stāstīja: “Es kādreiz dzīvoju mežā, septiņi kilometri, un ceļš bija ledains un sniegs bija dziļš, un ar tādu sērsnu, kas mani turēja trīs soļus un iegāzties. Es biju tādā izmisumā, ka es nesapratu, kā lai es tieku mājās? Un tad atmiņā atausa tāds zemessargu izdzīvošanas brošūriņā lasīts padoms, ka ļoti slidenā laikā vajag uz zābakiem uzvilkt zeķes. Es apsēdos uz celma, novilku zābakus, novilku zeķes, uzvilku zābakus, uzvilku zeķes, un aizgāju.”
Arī Latvijas Televīzijas raidījums “4. studija” izmēģināja šo pretslīdes metodi. Secinājums – kājas neslīd un gaita ir raita.
Šīs varētu būt divas metodes, kuras izmantot, lai drošāk pārvietotos un šoziem izvairītos no sāpīgiem kritieniem.
