Liela nozīme ir arī sabiedrības ieguldījumam izglītībā, veselībā un citos procesos, kas patiesībā arī ir krāšana, tikai nosaukta atšķirīgos vārdos. Par to, cik Latvijā dažādi krājam un kādi faktori to ietekmē, stāstīja Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Varētu šķist ka latvieši vēsturiski bijuši krājēji – populārs ir teiciens "krāt naudu zeķē"; senčiem vienmēr stāvēja bēniņos nebaltām dienām dažādas lietas, piemēram, zārks; tāpat nodeva meitām pūru mantojumā. Taču vai tas ir pamats apgalvojumam, ka latviešus raksturo krāšanas īpatnība?
"Pēc ekonomikas teorijas spriežot, zārks bēniņos nebūtu krāšana, varbūt nauda zeķē būtu nedrošs investīciju veids, kas nenes peļņu," norādīja Aivita Putniņa. "Bet minētais piemērs rāda, ka ne vienmēr tas, ko formālais ekonomikas sektors uzskata par ekonomiku, mājsaimniecību vai cilvēku ikdienas dzīves līmenī tiek tā saprasts. Tur varbūt arī rodas lielākā nesaprašana."
Putniņa pauda, ka 2019. gada SEB bankas dati rāda, ka 22% Latvijas iedzīvotāju veido uzkrājumus bankās. Šis īpatsvars ir viens no zemākajiem Eiropā.
Lai gan ar krāšanu ekonomiskā skatījumā netiek īsti saprastas kādas lietas, kurās tiek ieguldīts, tieši to lielākoties dara Latvijas iedzīvotāji – iegulda kaut kam vai kāda labā, norādīja antropoloģe. Te nu arī parādās uzskatu dažādība – kā šo krāšanu saprot ekonomisti un kā – antropologi. Antropologi teiktu, ka uz ekonomikas sektoru mēs nedrīkstam tik šauri raudzīties.
Ja skatās tikai uz banku datiem, rodas jautājumi – vai tiešām cilvēkiem nav uzkrājumu un kur nauda paliek? Lai uz tiem atbildētu, uz ekonomiku jāpalūkojas kā uz krietni plašāku attiecību tīklu, kas iziet ārpus formālajām ekonomikas robežām, skaidroja antropoloģe. Tādā gadījumā arī zārks tiktu ieskaitīts uzkrājumos.
