Ne visi, kas žēlojas, ir ņergas
Kādreiz par ņergu sauca cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet mūsdienās par ņergu nereti dēvē arī tos, kam viss vienmēr ir slikti. Palasot komentārus internetā, brīžiem var šķist, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo ar "viss ir slikti" attieksmi, taču Ābeltiņa uzsvēra, ka tā nebūt nav un tāpēc nevajadzētu vispārināt.
"Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik ļoti nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," pauda Ābeltiņa.
Turklāt jāizšķir arī, vai cilvēks, iespējams, piedzīvo klīnisko depresiju, kas patiešām liek uz sevi un pasauli apkārt raudzīties caur melnām brillēm, vai pie negatīvās attieksmes ir vainojami citi iemesli. Tāpat kādai daļai cilvēku žēlošanās var būt izveidojusies kā izdzīvošanas stratēģija.
Psihoterapeite arī uzsvēra, ka žēlošanās un sūdzēšanās var būt arī situatīva, un viens negatīvs komentārs uzreiz cilvēku nepadara par ņergu.
"Piemēram, es šodien sūdzos un ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti. Tā kā es teiktu, ka ņergas var būt ļoti dažādi, un tiem procesiem, kad mēs sūdzamies par dzīvi un redzam vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, var būt dažādi iemesli un motivācijas," vērtēja Ābeltiņa.
Kad dzīve iet garām
Auziņš vārdu "ņerga" vairāk asociē ar cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst. Viņš atzina, ka katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši.
"Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Tātad viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur neesmu klātesošs, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā.
Droši vien vienas receptes, kā ar šo tikt galā, nav, un katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas. Nav tā, ka mēs te esam imūni pret šādām situācijām," uzsvēra Auziņš.
Vienlaikus profesors uzsvēra, ka ir veidi, kā ar to tikt galā. Auziņš atminējās kādu savu kolēģi, kurš, gatavojoties doties pensijā, atzinis, ka cilvēkiem ļoti laikus ir jāizveido hobiji. Lai nav tā, ka, piemēram, dodoties pensijā, esi "kā no laivas izmests" un ārpus aktīvās sabiedrības daļas aprites.
"Es domāju, ka šeit arī ir tāda situācija. Atrodi kādas interesantas nodarbes dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs," paņēmienus, kā nekļūt par ņergu, ieteica Auziņš.
Svarīgi iesaistīties sarunā
Auziņš pauda, ka bieži vien cilvēki, dzīvojot nelielajā Latvijā, kas ir "kompakta, bet gudra valsts", neapzinās, ka pat ar salīdzinoši nelielu iniciatīvu un vēlmi var izdarīt daudzas lielas lietas. Kā piemēru viņš minēja vietnes "manabalss.lv" sniegtās iespējas, kurā katrs var pievērst uzmanību tiem procesiem valstī, kas, viņaprāt, nenotiek tā, kā vajag.
"Tajā brīdī, kad es piedalos dzīvē, piedalos procesos, kas notiek, un ne tikai savā profesionālajā vidē, bet arī tā kā mūsu vidē, cilvēku sabiedrībā kopumā, man liekas, ka šī čīkstēšana aiziet otrajā plānā," vērtēja Auziņš.
Tas nenozīmē, ka visu to, ko es iedomāšos par pareizu, apkārtējie automātiski pieņems un īstenos, bet tā vismaz ir iespēja piedalīties sarunā, būt klātesošam un gaušanās vietā darīt.
"Varbūt kāds pat mani pārliecinās kādā brīdī, ka tas, kā es domāju, nav labākais variants, bet vismaz tajā brīdī, man liekas, nekādai čīkstēšanai vienkārši nepaliek laika," norādīja Auziņš.
Attieksmi nosaka paša pārliecība
Ābeltiņa norādīja, ka svarīgi arī tas, kam cilvēks tic: vai tam, ka viss ir ārpus manis un es neko nevaru ietekmēt, jo kādi citi cilvēki vada manu dzīvi, vienalga, tā būtu valdība vai radinieki, vai tomēr manos spēkos ir ko mainīt un uzlabot.
"Protams, ka tie, kas domā, ka neko dzīvē neietekmē, arī mazāk uzņemas iniciatīvu, līdz ar to arī mazāk piedzīvo to, ka viņi kaut ko ir ietekmējuši.
Tad kaut kādā brīdī cilvēks it kā pats apstiprina savus priekšstatus vienkārši tāpēc, ka viņš nerīkojas. Bet viņam šķiet, ka tas ir tāpēc, ka dzīve tā ir uzbūvēta," analizēja Ābeltiņa.
Vienmēr var būt situācijas, kad pat ar vislielākajām pūlēm sev vēlamo mērķi sasniegt tomēr neizdodas, bet ir svarīgi ticēt, ka tā tas nenotiek vienmēr. "Ir jātic, ka mēs varam mēģināt, ka mums var izdoties un ka pretī varbūt būs domubiedri, kas ieklausīsies," norādīja Ābeltiņa, uzsverot, ka tas ir no katra pārliecības atkarīgs, vai viņš ies piedalīties, meklēt hobijus un iesaistīties, vai teiks, ka tam nav jēgas.
Psihoterapeite uzsvēra, ka patiesībā tas, kā mēs paši attiecamies pret lietām, ļoti lielā mērā ietekmē gan to, ko mēs darām vai nedarām, gan arī to, kā mēs jūtamies – laimīgi, nelaimīgi, satraukti vai mierīgi.
Darbs ar savu domāšanu, attieksmi un pārliecībām nav viegls, bet ilgtermiņā nes augļus.
Neveiksmīgs sauciens pēc palīdzības
Vienlaikus psihoterapeite uzsvēra, ka reizēm motivācija sūdzēties var sakņoties arī tajā, ka patiesībā cilvēks vēlas apkārtējo palīdzību un atbalstu, bet veids, kā cilvēks to meklē, vienkārši nav pārāk veiksmīgs.
"Mēs zinām, ka sākotnēji cilvēki [uz sūdzēšanos vai gaušanos] var reaģēt arī ar iejūtību un iesaistīties, bet ilgtermiņā, kad cilvēki ikdienā čīkst, sūdzas vai ņergojas, bieži vien piedzīvo to, ka viņus atraida. Viņi dabū negatīvu pieredzi, kas viņiem liek vēl vairāk čīkstēt," skaidroja Ābeltiņa.
Ābeltiņa vēlreiz atgādināja, ka čīkstēšana var būt arī depresijas vai izdegšanas pazīme. Arī visenerģiskākie cilvēki nogurst un dažreiz pārdeg. Piemēram, viena no profesionālās izdegšanas pazīmēm ir negatīva attieksme pret kolēģiem un savu darbu.
