Jārēķinās ar grūtībām
Attāluma attiecības varētu definēt kā attiecību pārbaudījumu, kas sev līdzi nes dažādus izaicinājumus. Viens no lielākajiem – fiziskais attālums. Fiziskais kontakts, pieskārieni vai vienkārši būšana blakus jebkuram cilvēkam ir ļoti nozīmīgi, taču attāluma attiecības to pilnībā atņem.
"Arī saruna caur kādu tiešsaistes rīku, videozvanu, līdz galam nespēj nodot to patieso kontaktu, jo saruna ir pārmērīgi fokusēta. Ikdienā jau mēs tā neapsēžamies vienmēr mājās viens otram pretī un nestāstām visu pēc kārtas. Notiek vairāk tāda kā kopābūšana.
Attāluma attiecībās saruna ir iespējama, bet kopābūšana – tāda mentāla kopābūšana – nav iespējama," analizēja Bauls.
Treškārt, līdzīgi kā bērni, kas aizbrauc vasarā uz kādu nometni un pēc mēneša atbrauc jau krietni paaugušies, arī pieaugušie, protams, krietni lēnāk un citādākos aspektos, bet tomēr mainās.
"Izmaiņas notiek arī pieaugušajiem. Neredzot otru pusgadu, var gadīties, ka atbrauc jau drusku cits cilvēks, kamēr mēs diendienā neredzam tās mazās izmaiņas," pauda Bauls.
Ir vieglāk, ja var plānot un prognozēt
Tomēr attāluma attiecības ir arvien biežāk sastopams attiecību modelis. Tāpat ir profesijas, kuru pārstāvjiem attāluma attiecības ir vienīgais variants. Klasiski kā piemērs tiek minēts jūrnieki. Bauls no savas prakses novērojumiem zināja sacīt, ka šādos attiecību modeļos, kur paredzēti fiksēti un skaidri zināmi modeļi, izaicinājumus pārvarēt ir vieglāk. "Tur arī ir virkne grūtību, bet tomēr tas ir plānveidīgi. Tad arī tas ieradums kaut kā veidojas," viņš norādīja.
Savukārt attiecībās, kurās laiks, kas jāpavada attālināti, nav fiksēts, vienāds un laikus zināms, ir krietni grūtāk. Ja cilvēki skaidri nezina, kad attāluma attiecības beigsies vai kad izdosies satikt savu otro pusi, nākas dzīvot lielā un konstantā nenoteiktībā, skaidroja speciālists.
Gaidas var neatbilst realitātei
Tāpat Bauls uzsvēra, ka svarīgs faktors ir, kā attiecības vispār veidojušās. "Vai šīs attiecībās sākas no attāluma vai sākas no tuvuma un kļūst par attāluma? Man liekas, ka tad būs lielas atšķirības. Ja šīs attiecības jau sākas no attāluma, tad ir viena lieta, bet tas, kas laikam būtu vissvarīgākais:
parasti jau cilvēki tomēr ir spiesti kaut kur doties vai nu pelnīt naudu, vai mācīties, un viņi jau to neizvēlas – tas nav nekāds prieks būt attāluma attiecībās," analizēja Bauls.
Katra situācija, protams, ir atšķirīga, bet šādos gadījumos svarīgi censties attiecības, ja tās ir dārgas un vērtīgas, saglabāt tuvas arī no attāluma, lai gan tas var prasīt zināmas pūles.
Pavisam cits stāsts ir gadījumos, ja attiecības jau saknē tiek veidotas no attāluma, piemēram, virtuālajā vidē.
"Ļoti bieži, šādi sākoties attiecībām, mēs ne īsti iepazīstam šo cilvēku, bet mēs tā kā projicējam savu iekšējo saturu uz šo cilvēku. Viens ierauga otru tajā gaismā, ko viņš sagaida no otra, jo nav jau iespējas faktiski pārliecināties, kāds tas otrs ir, un veidojas tāda mūsu prāta izbūve, piesātināta ar emocijām, un bieži jau tas viss nepiepildās," norādīja Bauls.
Psihoterapeits neizslēdza iespēju, ka virtuālajā vidē radītās gaidas var arī piepildīties, Noteikti, ka ir arī kādi labi gadījumi un piemēri. "Bet tad būtu jāpārliecinās, vai tas, ko es domāju par šo cilvēku, patiešām atbilst šim cilvēkam, vai arī tas atbilst vairāk manām fantāzijām un gaidām par šo cilvēku," skaidroja speciālists.
"Vai tas ir normāli?"
