Joprojām pat tad, ja sieviete atpazīst vardarbību pret sevi un cenšas kaut ko darīt situācijas labā, tas ir ārkārtīgi sarežģīti.
Sajūta, ka institūcijas nostājas varmākas pusē
"Bieži vien tas, kas notiek ar viņām un būšana šajās vardarbīgajās attiecībās, tiek attaisnota no dažādu institūciju puses. Arī tos sarkanos karogus, kas rāda, ka viņa jau ilgstoši ir tādā situācijā, kurā viņai pastāv augsts apdraudējums dzīvībai un veselībai, vienkārši neatpazīst.
Ir sajūta, ka institūcijas ļoti solidāri nostājas vardarbības veicēju pusē, nekādā veidā neprasot no viņiem atbildību, nepieņemot tādus stingrus mērus tajā brīdī, kad uzvedība ir neciešama," vērtēja Lāce.
Viņa atklāja reālu piemēru, kad kādas sievietes dzīvesbiedrs, viņai draudot, pie rīkles pielicis nazi. Sievietei kaut kā izdevies izrauties un piezvanīt policijai, taču, kad policija atbraukusi, vardarbības veicējs jau aizmucis.
"Policija viņai pasaka – nu, ja viņš atkal atgriezīsies, zvaniet vēlreiz. Tā vietā, lai sāktu kaut kādas lietas darīt, piemēram, uzsāktu kriminālprocesu, uzmanītu to vietu, palīdzētu sievietei sastādīt pieteikumu tiesā par pagaidu aizsardzību. Īstenībā, šai sievietei konkrētajā gadījumā vēršoties pie mums, izrādījās, ka šis vīrietis ne tikai to nazi vienreiz lika pie rīkles, bet visādā veidā viņu ietekmēja un piespieda veikt seksuāla rakstura darbības pret viņas gribu, tirgoja viņu citiem vīriešiem. Tajā brīdī, kad viņai izdevās ar mūsu palīdzību pārtraukt šo sistēmu, viņš sāka viņu vienkārši vajāt. Arī vajāšanas fāzē tiesībsargājošo institūciju rīcība bija vāja," stāstīja Lāce.
Vīrietis netika apcietināts un joprojām atrodas uz brīvām kājām, un šobrīd jau citā valstī ir apprecējis kādu citu sievieti.
"Tas, ko es gribu teikt, ka bieži vien mēs neuztveram to noziegumu pret sievieti kā pietiekoši nopietnu, neuztveram, ka tas ir noziegums, nepieņemam atbilstošas sankcijas pret to cilvēku, kas ir vardarbības veicējs.
Mums ir likumos daudz rīku, kurus var izmantot. Tas, ka mums tie ir jāpilnveido, tas ir fakts, bet tas, ka mums ir rīki un mēs varam rīkoties, saucot vardarbības veicēju pie atbildības, sniedzot atbalstu cietušajai personai, bet tie netiek pilnā mērā izmantoti, tas arī ir fakts," uzsvēra Lāce.
Tāpat viņa atzina, ka tad, kad runa ir par intīmo partneru vardarbību, institūcijas Latvijā savā starpā nesadarbojas, tām nav arī vienotas informācijas sistēmas.
"Sievietei vēršoties pēc palīdzības un meklējot aizsardzību, [varmākam] uzreiz tajā mirklī netiek piemērots viss tas, ko likums pieļauj – apcietinājums, brīvības atņemšana. Ja mēs redzam, ka šie cilvēki neciena tiesas lēmumus, neiet uz nozīmētajiem kursiem, ar savu uzvedību ļoti skaidri parāda, ka viņiem ir vienalga un viņi tāpat turpinās rīkoties tā, kā ir iecerējuši, ir jāpieņem maksimāli stingri mēri," vērtēja Lāce.
Sabiedrībā vardarbību tolerē visos līmeņos
Problēmas gan nav institūciju darbā vien, vardarbība ģimenē un vardarbība starp intīmajiem partneriem ir jautājums, kas skar visu sabiedrību.
Centra "Dardedze" valdes locekle Balode norādīja, ka
sabiedrībā mēs principā tolerējam vardarbību visos līmeņos, sākot no pirmsskolas, skolā, kaimiņu attiecībās, radinieku attiecībās, profesionālās attiecībās.
"Mēs esam pārlieku toleranti pret šo, un, manuprāt, tas ir kaut kas, kas īpaši pēdējo notikumu gaismā būtu ļoti skaidri jāizrunā. Mums kā sabiedrībai jāsaprot, kas ir labi un kas nav labi, un laikam pats galvenais – kā rīkoties, ja redzam, ka kaut kas nav kārtībā," vērtēja Balode.
Latvijas sabiedrība ir ne tikai pārāk iecietīga pret vardarbības veicējiem, bet arī baiļu vai citu iemeslu rezultātā par vardarbību izvēlas neziņot pat tad, ja to redz un saprot, ka tas nav pareizi.
"Intīmo partneru vardarbība ir jautājums, par kuru valda pietiekoši daudz mītu, un joprojām ir absolūti moderns mīts, ka tā ir divu cilvēku ļoti privāta lieta, ka tur nav ko jaukties, tas uz mums neattiecas, izliekamies, ka neredzam, un gan jau pāries," atzina Balode.
"Mēs tajā vardarbības normalizācijas putrā esam tik ļoti pieraduši dzīvot, ka ir ļoti būtiski, ka kāds no malas, kas to ierauga, ir gatavs kaut ko pateikt. Tā ir mūsu savstarpējā atbildība," uzsvēra Lāce.
Vardarbībā cietušais jāuzklausa
Ja pamanām, ka attiecības ir vardarbīgas, vai tikai nojaušam, ka kaut kas nav kārtībā, pirmkārt, tas ir atklāti jāsaka un jācenšas vardarbībā cietušais uzklausīt.
"Manuprāt, ja mēs esam pietiekami tuvās attiecībās ar cilvēku, ir arī jābūt gataviem būt par to māju, kura arī naktī kādam var sniegt patvērumu. Ir situācijas, kad tas ir akūti nepieciešams, lai kādam glābtu dzīvību. Viena lieta ir par to mīļi un jauki parunāt, cita lieta ir, ja mēs ar šo cilvēku jūtamies emocionāli tuvi, spert tādus soļus, kas varbūt ir jau daudz nopietnāki," norādīja Balode.
"Arī mūsu centra "Marta" pieredzē tieši līdzcilvēki vai paziņas, vai draugi ir bijuši tie, kas ilgstoši mudinājuši [vardarbībā cietušos] vērsties pēc palīdzības un rīkoties savas situācijas uzlabošanai. Protams, ir būtiski norādīt arī to, ka tad, kad ir vardarbīgas epizodes, ir jāsauc policija – 110. Jāpasaka, kurā vietā šī vardarbīgā epizode notiek. Tad, ja mājvietā ir ierocis, arī tas ir jāpasaka, lai policija saprot, ka ir tiešām augsts apdraudējums. Ja tās ir ilgstošas vardarbīgas attiecības un nav tādas akūtas vardarbības epizodes, par kuru it kā saukt policiju, tad ir iespēja iedrošināt cietušo rakstīt pieteikumu tiesai par pagaidu aizsardzības pieprasījumu," skaidroja Lāce.
KONTEKSTS:
16. aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nogalināta 1983. gadā dzimusi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Leons Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja; par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks uzdevis sākt dienesta pārbaudi, lai "pārliecinātos, ka policisti ir rīkojušies atbilstoši normatīvajam regulējumam, pietiekoši aktīvi un profesionāli". Ruks paziņoja, ka saistībā ar Rusiņa meklēšanu amatu zaudēs Austrumzemgales policijas iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš.
Ruks atzina, ka konstatētas atsevišķas personas, kas nesadarbojās ar policiju Rusiņa meklēšanas procesā. Šīs personas, kuru skaitu, statusu un attiecības ar Rusiņu policijas priekšnieks nekonkretizēja, "maldināja un nesniedza ziņas par viņu šeit, Latvijā". Tāpat būšot jāvērtē viņu atbildība par slēpšanu, norādīja policijas priekšnieks.
