Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad jāuzstājas vai kas svarīgs jādara publikas priekšā. Tā var būt uzstāšanās, prezentācija vai vienkārši apsveikuma vārdu teikšana. Nereti cilvēkus šādā brīdī pārņem tā saucamais lampu drudzis jeb šķietami nepārvarams uztraukums, kad pēkšņi aizmirstas dziesmu vārdi, aizlūst balss vai sastingst ķermenis.
Savā pieredzē dalījās mūziķis un komponists Jānis Holšteins-Upmanis: "Tas ir sastopams gandrīz katru mīļu reizi, jo lampu drudzis jau nekur nepazūd. Tas tikai tā šķiet, ka tu 18 gadus mokies pa to skatuvi un kļūsti arvien cietāks, un nu jau sāc visu darīt no vieglas rokas, bet nē. Iespējams, pieredze dod to, ka tu esi jau pieredzējis ļoti daudz dažādas situācijas un gluži vienkārši zini, kā no tām izkļūt. Tajā pašā laikā tas vieglais satraukums vienmēr ir neizbēgams."
Viņš norādīja, ka ir sapratis – neviens cits kā tikai tu pats tev nepalīdzēs uzstāties publikas priekšā.
"Tu pats esi savs instruments. Tajā brīdī, kad tu iemācies sevi pārvaldīt un vadīt, un patiešām darīt to, ko tu vēlies darīt publiski, tu saproti, ka sāc sevi kontrolēt, un tā ir tāda forša sajūta," atzina Holšteins-Upmanis.
"Kā zinātne vēsta, gaidāmās uzstāšanās, tas satraukums īstenībā varot attīstīties dienas, nedēļas vai mēnesi pirms uzstāšanās, ja pasākums tev ir nozīmīgs. Attiecīgi tu pie tā piedomā ļoti regulāri, tu mēģini sagatavoties, pēc iespējas labāk sevi sagatavot un parādīt. Pētījumos raksta, ka cilvēki tiešām ļoti bieži domā par to, kā citi mani uztvers, līdz ar to parādās bailes no tā, ka tu varētu tikt apkaunots. Tad iestājas reakcija sastingt, bēgt vai cīnīties," skaidroja Melne.
Bailes ir pavisam dabiska reakcija uz satraukumu, kas senatnē cilvēkiem pat palīdzējusi izdzīvot, tāpēc pirms publiskās uzstāšanās svarīgi sev atgādināt – visticamāk, tu izdzīvosi, šis nav nekas bīstams.
"Ir vērtīgi tādā situācijā sev atgādināt, ka tas, ko es jūtu, ir emocijas, un nemēģināt īpaši tās racionalizēt. Ķermenim ir reakcijas, un tad, kad apjēdzam, kam mēs gatavojamies un kas ir mans mērķis, kāpēc es te to laiku pavadu, lai sagatavotos, tad ar dažādām metodēm var mobilizēties un vienkārši paveikt darbiņu, mazinot satraukumu," norādīja Melne.
Holšteins-Upmanis, daloties savā pieredzē, atklāja, ka viņam no lampu drudža izvairīties palīdz visu iespējamo katastrofu scenāriju izspēlēšana galvā.
Izejot cauri katram solim un rodot risinājumu katrai iespējamajai katastrofai, iespējams secināt, ka visas katastrofas tāpat galu galā beidzas labi, ja esi tām gatavs.
"Tas var palīdzēt. Protams, katram cilvēkam tas ir citādi, jo ir cilvēki, kas tik ļoti var katastrofizēt, ka viņi varbūt netiek uz to veselīgo pusi vairs. Toties ļoti labi strādā, ja cilvēks vizualizē vai domā, kā šis vakars, lekcija vai koncerts noslēgsies. Vai arī, piemēram, savā prātā iztēlojas, kā viņš to visu procesu veic, kā viņam viss sanāk, ka viņš ir foršs un publika ir superīga," ieteica Melne.
Jāatceras, ka vienīgais, kurš zina, ka esi satraucies, esi tu pats, un tas vien neko neliecina par to, kā tev veiksies, jo satraucas visi – arī jomas profesionāļi ar gadiem ilgu pieredzi. Lai atbrīvotos, lieti noder humors – publisko uzstāšanos var sākt ar kādu joku, izveidojot cilvēcisku kontaktu ar auditoriju.
"Satraukums nepazūd, bet ir būtiski, ka tu saproti, kas ir tās tehnikas, kas tev palīdz savākties. Kāds aiziet pasēdēt mierā, kāds pameditē, cits ar jogu nodarbojas, citam uz baznīcu vajag aiziet. Katram ir savas lietas. Ja to praksi vari ikdienā ieviest, tas ir tāds atspēriena punkts, kurā tu paskaties – es izdarīšu šo, un man paliks vieglāk," norādīja Melne.
