Dace Minikoviča velobraukšanā trenējas jau trīs gadus. Viņa piedalās dažādās velobraukšanas sacensībās ārvalstīs. Bet, lai tajās varētu piedalīties, nepieciešams arī regulāri trenēties. Kā skaidroja velosportiste, ātrums, ar kādu riteņbraucējs pārvietojas treniņos, ir 30, dažkārt 40 kilometru stundā. Tieši regulārajos treniņos un sacensībās gūtā pieredze viņai ļāvusi izvairīties no nopietnām traumām nesenā negadījumā uz ceļa.
"Es braucu pa ielu, kur nav ne ietves, ne normālas nomales, kur ir tikai šoseja un kur ir principā zāle blakus. Automašīna apzināti mēģināja mani nostumt no ceļa malas," stāstīja Dace. "Es domāju, tas iemesls, kādēļ es vispār noturējos, bija tikai tas, ka es esmu guvusi pieredzi, braucot ļoti lielā ātrumā grupas braucienos, kur tiešām brauc viens otram ļoti tuvu."
Arī velosportistei Zanei Kalveršai-Ķeņģei bijusi līdzīga pieredze.
Viņa uzskata, ka ir nepieciešama sabiedrības izglītošana. Jo īpaši tas attiecoties uz dažādu uzņēmumu preču un kravas pārvadātāju autovadītājiem.
"Man liekas, tur ir nepieciešams izglītojošs darbs, jo tieši manā pieredzē, braucot pa šoseju, visbiežāk ir bijušas situācijas, kad smago automašīnu vadītāji speciāli nobrauc ļoti tuvu, un viņi pēkšņi izdomā, ka viņi tev uzpīpinās," atzina Zane. "Tu to nejūti, tu to neredzi, un tā skaņa ir nenormāli skaļa – tu no tās skaņas vienkārši fiziski palecies."
Satiksmes drošības eksperta Oskara Irbīša ieteikums autovadītājiem ir mēģināt iejusties velosipēdista ādā.
"Ja cilvēks brauc ar busiņu vai kravas auto, tad vēlams būtu ievērot tik lielu intervālu, cik nu var atļauties", norādīja Irbītis. "Ja ir iespēja, tad varbūt šo velosipēdistu, sevišķi lielā ātrumā braucot, apdzīt tāpat, kā mēs apdzenam automobiļus – iebraucot daļēji vai pilnībā pretējā pusē, jo tomēr tas aerodinamiskais vilnis, kas nāk pēc tā kravinieka, diezgan būtiski rausta velosipēdu."
Tomēr, kā liecina Zanes pieredze, realitātē tikai daļa šoferu saprotot, kāpēc nepieciešams ieturēt distanci.
"Ļoti bieži tā ir ļaunprātīga rīcība, kad viņiem liekas – stulbie riteņbraucēji, ko jūs te vispār darāt?" pauda Zane. "Man ir bijušas arī situācijas, ka tev nobrauc burtiski gar kāju, un tu jūti, ka tevi patiesībā mēģina nospiest nost no ceļa un ierādīt tev vietu."
Kravas automašīnai ļoti tuvu pabraucot garām velosipēdistam, sekas var būt traģiskas, brīdināja satiksmes eksperts.
"Gaisa plūsmā, kas ir aiz kravinieka, viņu [riteņbraucēju] rauj uz ceļa vidu. Ja pirmā fūre pabrauc garām, tā viņu parauj uz ceļa vidu, nāk otra fūre, un tas var beigties ļoti, ļoti traģiski," skaidroja Irbītis.
Ultramaratonists Arvis Sprude uzsvēra, ka, tāpat kā kravas automobiļu vadītāji, arī profesionālie riteņbraucēji uz šosejas veic savu darbu, jo tā ir vienīgā vieta, kur viņi var trenēties. Viņš ir piedalījies dažādās sacensībās ārvalstīs, tādēļ ļoti labi var salīdzināt, kāda situācija ar velo treniņiem uz šosejām ir citviet un kāda pie mums. Arvis atzina, ka sacensībās Amerikā, Itālijā, Polijā, kurās bijis jāpārvietojas gan dienas, gan nakts laikā, mašīnas braukušas aiz muguras tik ilgi, cik nepieciešams, lai apdzītu velobraucējus drošā distancē.
Arvis pērnā gada vasarā uzstādīja Ginesa pasaules rekordu – viņš nedēļas laikā ar velosipēdu nobrauca 3559 kilometrus. Taču atkal – bez regulāriem treniņiem uz šosejām tas nebūtu iespējams.
"Šoferiem nepatīk tas, ka mēs bieži pārvietojamies blakus viens otram, braucot diviem cilvēkiem blakus, bet mēs arī viņiem esam skaidrojuši, ka mēs to darām drošības apsvērumu dēļ," atklāja Arvis. "Tas šoferim liek mazliet tomēr ievērot, ka mēs esam, un piebremzēt, un tad viņam ir jāapdzen ar atļauto distanci. Bet tad, kad mēs braucam pa vienam, tad bieži vien tā apdzīšana notiek tuvāk un bīstamāk."
"Uz ceļa ir visiem jāsadzīvo," skaidroja satiksmes eksperts. "Ja ir iespējams, pabraucam mazliet tālāk no tā velosipēda, it sevišķi slapjā laikā, it sevišķi vējainā laikā, it sevišķi lielā ātrumā. Padomājam vienkārši, lai viņu mazāk ietekmētu, lai viņš justos stabilāk, drošāk."
Tāpat Irbītis norādīja, ka abiem – gan autovadītājiem, gan velosipēdistiem – ir "jādomā ar galvu", jo, tā kā ceļi šobrīd ir bedraini, satiksmes dalībnieki līkumo pa tiem, tāpēc sānu intervāls jātur lielāks.
Vairāki Pierīgas ceļi gan nav droši velotreniņiem, tādēļ to veikšanai jāizvēlas pēc iespējas platākas šosejas.
"Būtu jāizvēlas šosejas ar šīm papildu joslām – tāda, kāda ir Vidzemes šoseja, tāds, kāds ir Saulkrastu apvedceļš; tur, kur velosipēdam ir drošāk pārvietoties," ieteica Irbītis. "Tie ceļi, kas ir īpaši šauri, arī daudzi Pierīgas ceļi, tur tomēr būtu jāizvairās no treniņu veikšanas."
