"Jebkurā pārī fāzes dinamikā mainās. Ir kaut kas intensīvāks, tad iestājas miera periodi, tad iestājas varbūt arī šaubu periodi, konfliktu periodi, cīņa – kurš kuru. Tad varbūt atkal ir pamiers. Bet varbūt vienu brīdi, kad iekšējais limits ir izsmelts, rodas jautājumi: tas ir viss, kas man dzīvē pienākas? Vai tad nekā cita nav? Man vairs nav, ko dot, es neko vairs nesaņemu. Tā ir tukšuma izjūta, kas tikai vairo šaubas, vai tiešām te ir vērts ieguldīties," stāstīja Poiša.
Kad pazūd dialogs, rodas bezcerības izjūta
Šajā brīdī cilvēki nonāk attiecību ceļa krustcelēs, kad jāizlemj – palikt kopā vai šķirties. Neviens cits kā vien paši uz šo jautājumu atbildēt nespēs, taču tas nebūt nav viegli, jo lielākoties līdz šim brīdim ir parādījušās arī savstarpējās komunikācijas problēmas."Komunikācijas grūtības ir visbiežākais iemesls šādai situācijai.
Kad nav pilnvērtīgas komunikācijas, pazūd uzticēšanās, pazūd emocijas. Cilvēki ieiet katrs savā aliņā un sāk skatīties viens uz otru kā uz svešinieku," atzina Poiša.
Lai no jauna satuvinātos, pāriem var palīdzēt dažādi kursi vai terapija, kas iemāca veidus, kā komunikāciju atkal atjaunot un uzturēt ilgstoši. Taču ne vienmēr tas ir risinājums, jo darbs šajā procesā vienlīdz daudz jāiegulda abiem partneriem.
"Kad pazūd dialogs, rodas tā bezcerības izjūta. Jo es ar tevi varu runāt, bet, ja tu uz mani skaties, it kā es runātu mandarīnu valodā, tas man rada izjūtu: kāda jēga runāt? Es varbūt sākšu kaismīgāk ar tevi komunicēt, es palikšu dusmīga, bet vienā brīdī pārņem tāda bezspēcības izjūta. Tu nevari ilgstoši sisties tā kā pret sienu, jo tas otrs cilvēks ir aizvēries savu iemeslu pēc," norādīja Poiša.
Neuztvert visu kā uzbrukumu
Viena no svarīgākajām prasmēm, kas attiecībās ir būtiska, ir uzklausīt otru, kad viņš vai viņa runā. Tostarp, ja otrs cenšas norādīt uz izmaiņām, kas attiecībās būtu nepieciešamas.
"Bieži vien rodas izjūta, ka nav vērts runāt, ja es neredzu, ka otrs tiešām ieinteresēti klausās.
Ja viens sāk kaut ko atklāti teikt, bet otrs uzreiz sāk aizstāvēties, ieņem aizsardzības komunikāciju, tad attiecības iekāpj vardarbīgās komunikācijas žanrā. Tas nekad labi nebeidzas," atzina Poiša.
Viņasprāt, ja cilvēki labāk atpazītu mirkļus, kad paši sāk aizsargāties un nepamatoti uzbrukt partnerim savu iekšējo nedrošību vai baiļu dēļ, komunikācija pāru vidū būtiski uzlabotos.
"Viens tad jūtas kā upuris, un otrs ir tas agresors, kurš vienkārši atklāti kaut ko pasaka, bet upuris sāk uzreiz aizstāvēties, uzbrukt pretī. Tad attiecības sāk veidoties tā, ka esam viens no otra atkarīgi un netiekam no tā burvju loka ārā. Tāpēc svarīgi neitralizēt tās emocijas un palūgt otram: tagad es tev pateikšu kaut ko ļoti svarīgu, par ko esmu daudz domājusi, meklējusi pareizos vārdus, kā tev to vislabāk pateikt, bet esi tik mīļš un paklausies manī! Pēc tam pasaki, ko tu par to domā, bet noturam to sarunu kā pieauguši cilvēki un neuzskatām to par uzbrukumu," ieteica Poiša.
Attiecības, kas nepārtraukti būtu absolūti harmoniskas, ir ilūzija. Vienmēr būs pārbaudījumi, ar kuriem pārim jātiek galā. Vai tas izdosies, būs atkarīgs no prasmes sarunāties, ieklausīties vienam otrā un atrast kompromisus.
