Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieks Guntis Pakalns atklāja, ka profesors Pēteris Šmits reiz grāmatā četros sējumos apkopojis ap 38 000 dažādu tautas ticējumu par dabas parādībām. Aprakstot pērkonu, tajos gan vairāk atrodami padomi, ko darīt un kur stāvēt, lai pērkons un zibens nenosper.
"Nodaļa par pērkonu ir diezgan liela, jo pērkons kopš seniem laikiem ir mitoloģijā ļoti nozīmīga figūra. Dažādu laiku pētnieki no tā arī ir būvējuši visādas teorijas, teiksim, priekšstatus par Dievu, par to, kā tas radies, citur eposos [pērkons] ir debesu kalējs un tā tālāk," pastāstīja Pakalns.
Bet ko šie ticējumi saka par sēdēšanu uz zemes pēc pirmajiem pērkona dārdiem?
"Šad tad parādās tas trešais, bet nu ļoti reti. Es domāju, ka tas varbūt ir mūsdienu izgudrojums," pieļāva Pakalns. "Varbūt tādas ļoti piesardzīgas vecmāmiņas ir teikušas – labāk tikai pēc trešā pērkona!"
Apsaldēšanās un saaukstēšanās ir lietas, no kurām vēlas izvairīties ikviens, arī senais latvietis, tādēļ zemes īstās temperatūras noteikšanu palīdzēja saprast pirmie pērkona dārdi.
"Nevar jau tā bērnam vienkārši pateikt – kad zemes temperatūra būs 12 grādi, tad tu drīkstēsi sēdēt un skraidīt ar basām kājām. Tad, ja ir tāda skaista debesu parādība, tas uzreiz paliek atmiņā, ir šī spēcīgā vizualizācija," sacīja Pakalns, norādot, ka ne tikai latviešu tautas ticējumos pastāv uzskats, ka pērkons zemi attīra. "Ja parokas dziļāk un, protams, tas nav tikai latviešu tautas ticējumos, ir tādi uzskati, ka pērkons attīra – pērkons attīra gaisu, pērkons attīra zemi no sliktumiem, un tad, kad zeme ir attīrīta, tad tu vari uz viņas sēdēt, staigāt, iet peldēties."
Tikmēr Latvijas Brīvdabas muzeja muzejpedagogs Miķelis Dāvids Rikveilis pauda, ka mūsdienu latvietim jāatzīst senču gudrības.
"Mūsu senči ir bijuši ļoti gudri šajā jautājumā un pamanījuši šo saikni, kas pastāv – negaiss rodas tikai tad, kad zeme jau ir uzsilusi!" norādīja Rikveilis, piebilstot, ka šodien jau droši var sēdēt uz zemes.
Arī Latvijas Brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa piekrita, ka pērkons folklorā ir "velna spērējs" un "nelabā izdzinējs", kas atbrīvo zemi no ļaunajiem spēkiem. "Līdz ar to, auglīgais lietutiņš ir nolijis, un arī cilvēks var droši sēdēt uz zemes un pieņemt debesu un zemes svētību," viņa sacīja.
Eksperti norāda, ka populārākais ticējums ir par to, ka uz zemes drīkst sēdēt jau pēc pirmā pērkona. Taču šogad tāds bijis jau februārī. Pakalns šajā ziņā aicināja tomēr saglabāt veselo saprātu un gaidīt siltāku laiku, kad sēdēt uz zemes.
Dabas vērošana un dažādi ar pērkonu saistīti ticējumi senajam latvietim bija svarīgi, lai dzīvotu, izdzīvotu un paveiktu ikdienas darbus.
"Ir jāsaprot, ka latvietis dzīvo tādā kopsolī ar dabas ritējumu. Zemnieks nevar kaut ko izdarīt nelaikā, jo tad viņš nenonāk pie rezultāta. Viņš nevar iesēt rudenī un cerēt uz labu ražu," norādīja Bērziņa. "Tāpēc arī tie dabas vērojumi ir nozīmīgi un ļoti smalki, ne tikai attiecībā uz pērkonu, bet uz daudzām lietām."
Sēdēšana uz zemes ir tikai viens no vērā ņemamiem aspektiem, jo pērkons tautas ticējumos noteica sākumu arī citiem paradumiem un darbībām.
"Ja latvietim ir siena vākšanas periods, tad, bez šaubām, viņam vajag, lai tas Pērkontēvs aiziet garām. Tad ir visādi paņēmieni – atmuguriski iet iekšā kārklu krūmā tā, ka kārklu krūms pašķiras. Pēc analoģijas, tā arī negaisa mākoņi pašķirsies – tanī brīdī mums vajag, lai tas lietus iet garām," senās paražas atstāstīja Bērziņa.
Tāpat populāri ir novērojumi un mācības par to, ka negaisa laikā nevajadzētu stāvēt pie loga vai zem lieliem kokiem. "Arī šobrīd mēs zinām šo skaidrojumu. Bet kur cēlās šīs zināšanas zemniekam? Tikai un vienīgi no prakses!" pauda Bērziņa.
