Kalniņa atzina – tādu interesi no apkārtējiem par saviem dārza eksperimentiem gan nebija gaidījusi. Visvairāk cilvēki grib apskatīt tomātu siltumnīcu, jo to stādīšanas laikā Kalniņa pārsteidza daudzus, sociālajos tīklos publicējot fotogrāfijas, kurās redzams, ka zemi klāj aitas vilna.
Viņa pastāstīja: "Svarīgākais ir tas, kā to stādu iestāda, – izrok bedrīti, ielej bedrē ūdeni, kādus trīs litrus, piecus litrus. Pagaida, kad tas ūdens iesūcas zemē, tajā slapjumā ieliek tomātu stādu, aizrauš bedrīti ciet un viss. Vairāki šie tomāti ūdeni nav redzējuši, tā ir vienīgā reize, kad tie saņēmuši ūdeni. Mana mamma, vecs cilvēks, nāk un saka: "Nu, Ginta, aplej taču, vai tad tu neliesi tomātus? Ginta, vajadzētu apliet tos tomātus!" Es saku: "Vai tad izskatās, ka tie neaug vai būtu apvītuši?" [Mamma atzīst] – "Nē, nu nav jau tā.""
Zem aitas vilnas vēl ir paklātas arī avīzes. Kalniņa skaidroja, ka burtiski vienā kārtā. Domātas nezālēm. "Bet es esmu arī pamērījusi temperatūru, kāda ir gaisā un kāda ir zem vilnas uz zemes, ir liela starpība, astoņu deviņu grādu starpība," viņa atzina.
Dārzniece arī stāstīja – kad tikko bija salikusi vilnu un sociālajos tīklos publicējusi fotogrāfiju, citi komentēja, ka tomāti aitas vilnā izcepšoties.
"Es saku – tad jau var neuztraukties par apkures cenām, pietiks istabā uz grīdas izklāt aitas vilnas segu," viņa ironizēja.
Tagad var teikt, ka tomāti aitas kažokā siltumnīcā aug griezdamies. Dārzniece vērtēja, ka eksperiments ir izdevies. Tomāti aitas vilnā ir tikai viens no Kalniņas meklētajiem un izmēģinātajiem risinājumiem, lai dārzā darbs būtu vieglāks, viņa Latvijas Radio izrādīja arī ar salmiem apsegtu zemes laukumu.
Kalniņa sacīja: "Te ir trakā vieta, kur man viss bija aizaudzis ar gārsu. Kur bija daudzgadīgās puķes. Man nav spēka paņemt lāpstu, jo mums ir augsne ļoti smaga, mālaina, šajā laikā pat lāpstu nevar dabūt iekšā. Tā es izlēmu labāk neko nedarīt. Apakšā ir plēve paklāta, tā viņš stāvēs līdz nākamā gada pavasarim, pavasarī būs tīra vieta. Es cenšos darīt tā, lai man tas būtu pēc iespējas vieglāk izdarāms, bez tādām grūtībām," viņā sacīja.
Kalniņas dārzā atrodami arī šķirnes "Viktors" persiki, kas nekad nav apsaluši, bet nesenākais vaļasprieks ir rozes. "Vienā rudenī izdomāju, ka gribu pati potēt rozes, pasūtīju mežeņus, dabūju potzarus no draugiem, paziņām, bet līdz ar to es pusei nezinu nosaukumus," viņa klāstīja.
Kalniņas dobē šobrīd ir pāri par 120 rozēm, un kādas 80 ir pašas potētas, pašas izaudzētas.
Viņa atzina: "Tad vēl tas, ka šogad tie jaunie stādi, kas vēl nezied, un tie pumpuri veidojas – es nezinu, kādā krāsā viņi atplauks – tas ir apmēram tā, kā gaidīt bērnu, kad nezini, kas tur būs – puika vai meitene."
Bet bez dārza darbiem Kalniņai ir vēl kāda aizraušanās – klūgu pinumi un karošu grebšana. "Tas ir ziemas vaļasprieks. Kad nav puķu, nav nekas jāstāda, jāstāv dārzā ar kapli, jāskatās uz tomātiem, tad kaut ko mājās daru – no klūgām, no klūgas mizām, no liepas mizām tur ir turzas, trauki, paplātes. Interesanti ir! Man nav interesanti zeķes adīt dienu no dienas. Es varu uzadīt, es māku uzadīt mazbērniem zeķes, bet man jau patīk tomēr kaut ko izdomāt," viņa sacīja.
Kalniņa arī atzina – nav izslēgts, ka būs atkal kāda jauna aizraušanās, tādējādi apliecinot, ka arī laukos cilvēks var atrast interesantus vaļaspriekus – ne velti viņas dārzu un pinumus skatīt brauc arī tūristi.
