Vērtīgais kāposts – kā ārzemju šķirnes izkonkurēja vietējās

Visizplatītākais kāpostaugu grupas dārzenis ir galviņkāposts, taču pie tās pieder arī brokoļi, lapu kāposti, ziedkāposti, dekoratīvie un citi. Par kāpostiem dažādu tautu virtuvēs, to skābēšanas vēsturi un Latvijā radītajām, bet izzudušajām šķirnēm stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse.

Viens no pirmajiem dārzeņiem

Par galviņkāpostu dzimteni tiek uzskatīts Vidusjūras reģions, lai gan lielās kāpostu dažādības dēļ precīzu to izcelšanās vietu grūti noteikt. To vēsture stiepjas vēl pirms mūsu ēras.

Senāk kāpostus visbiežāk galdā cēla trūcīgie ļaudis, jo šis dārzenis ir vienkārši audzējams, kā arī to pazīst jau ļoti sen, jo tas ir viens no pirmajiem ieviestajiem dārzeņiem uzreiz pēc zirņiem, rāceņiem un pupām. Kāpostu lapas izmantoja ne tikai uzturā, bet īpaša vieta tām ir arī tautas medicīnā – kā komprese pret locītavu un galvas sāpēm, klepu, kā arī skaistuma procedūrās, rūpējoties par matu un ādas veselību.

Gan ēšanai, gan produktu uzglabāšanai

Līdere šī dārzeņa patērēšanā ir Krievija, jo tur viens iedzīvotājs gada laikā apēd vidēji 20 kilogramus kāpostu. Krievu virtuvē kāposts ir iecienīts produkts jau vairāk nekā desmit gadsimtus, un šis dārzenis ir viena no galvenajām sastāvdaļām vairākos šīs tautas tradicionālajos ēdienos – kāpostu pīrāgos, tīteņos un 11. gadsimtā ieviestajā kāpostu zupā. Par godu šim krievu tautā iemīļotajam dārzenim, kas šajā zemē ievests no Krimas un Melnās jūras reģiona, pat tiek svinēti kāpostu svētki.

Latvijā kāposti pazīstami jau sen – vismaz kopš 5. gadsimta. Tiem ir īpaša vieta ne tikai daudzu latviešu dārzos un svētkos, kā, piemēram, štovēti kāposti daudzās ģimenēs ieņem goda vietu uz Ziemassvētku galda, bet arī tautas folklorā. Ar to stādīšanu, audzēšanu, novākšanu un ēšanu saistīti daudzi ticējumi, piemēram, lai augtu biezas un cietas kāpostu galvas, Māras dienā, kas ir 25. martā, jātin lieli dzijas kamoli. Pie mums šo dārzeni dēvē arī par kāli, rapsi, ripsi un rāceni. 

Čauganās un lielās kāpostu lapas senie latvieši pielietoja arī praktiski – ietinot tajās ēdienu.

Lai pēcpusdienas svelmē nogādātu uz lauka strādājošajiem pusdienas, turklāt lai tās nesabojātos, piemēram, sālīto siļķi ietina vēsā kāpostlapā.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā ievērojami palielinājās dārzeņu audzēšanas platības, no kurām lielākā daļa bija kolektīvo saimniecību lauki. Gandrīz pusē no šīm platībām audzēja tieši kāpostus.

No kurienes cēlušies skābi kāposti?

Viens no populārākajiem kāpostu apstrādes veidiem ir to marinēšana un skābēšana. Skābi kāposti tiek uzskatīti par vācu tradicionālo ēdienu, tomēr vēsturnieku vidū nav vienota viedokļa par to, vai tos pirmoreiz gatavoja Vācijā vai Ķīnā.

Senos laikos pārtikas konservēšanas iespējas bija ļoti ierobežotas, tāpēc cilvēki visu mēģināja skābēt, jo tas bija viens no drošākajiem produktu saglabāšanas veidiem. Skābēja gan gurķus un kāpostus, gan sīpolus un citas dārza veltes.

Jūrnieki skābus kāpostus ņēma līdzi, dodoties tālākos kuģojumos, jo tie labi uzglabājas, kā arī pasargā no saslimšanas ar cingu, jo satur daudz C vitamīna. Tie arī pozitīvi ietekmē gremošanas sistēmu, palīdz pret vēdera un kuņģa problēmām, kā arī paātrina vielmaiņu.

Senatnē kāpostus skābēja tādos traukos, kas bija pieejami, – lielākoties koka mucās un māla podos. Mūsdienās šim procesam tiek izmantoti jebkādi trauki, pat plastmasas. Tomēr vislabāk izmantot koka vai stikla trauku.

Rekords – 62 kilogrami

Galviņkāposta svars parasti ir līdz desmit kilogramiem, bet 2012. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika izaudzēts līdz šim smagākais kāposts. Tā svars – 62,71 kilograms!

Kāposti iespējami baltā, zaļā un violetā krāsā. Tos, kuru lapas iekrāsojas sulīgi violetā krāsā, sauc par sarkanajiem kāpostiem, un tie satur vairāk C vitamīna nekā citi kāposti.

Nevākt no lauka sasalušu

Kāposti ir mērenā klimata dārzeņi, un to audzēšana ir samērā vienkārša. Svarīgi tos katru gadu neaudzēt vienā un tajā pašā vietā, lai neveicinātu kāpostu saslimšanu ar kādām slimībām, kā arī ieteicams starp vagām stādīt selerijas, lai ierobežotu kaitēkļu izplatību.

Kāposta nogatavināšanās laiks atkarīgs no šķirnes, iestādīšanas laika un veģetācijas perioda garuma. Parasti pēdējā kāpostu raža no lauka tiek novākta oktobrī – līdz ar pirmajām salnām.

Ja kāpostus pēc novākšanas vēlas ilgstoši uzglabāt, jāizvēlas tam atbilstoša šķirne, jo ne visas tam ir piemērotas. Uzglabāšanai labi derēs, piemēram, 'Kamenka', 'Snow White', 'Ženēva', 'Kilajack F1', 'Storidor F1'. Tās var uzglabāt svaigā veidā pat līdz deviņiem mēnešiem.

Lai raža ilgāk glabātos, tā jānovāc no lauka, kad kāposti atdzisuši, tomēr ilgstošā salā kāpostus uz lauka atstāt nedrīkst.

Pēc nakts, kurā termometra stabiņš noslīdējis zem nulles, kāpostus labāk griezt pēcpusdienā nevis no rīta, lai tie paspēj sasilt.

Gēnu bankā viena vietējā šķirne

Šobrīd kāpostu selekcionēšana Latvijā nav aktuāla, tomēr agrāk tas bija citādāk. Tagad daudzas mūsu senās kāpostu šķirnes izzudušas, jo intensīvi kāpostu selekcija notiek ārzemēs, padomju laikā – Krievijā. Tiek ieviestas jaunas šķirnes, jo dārzeņiem tās ir salīdzinoši vienkārši un ātri izveidojamas.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ieveda daudzas ārzemēs radītas kāpostu šķirnes, kas izkonkurēja vietējās, tāpēc izzuda 95% Latvijas kāpostu šķirņu, tostarp, 'Rīgas Tirgus', 'Jelgavas Agrie', 'Daugavpils' un citas.

Latvijas kultūraugu gēnu bankā glabājas vienas vietējās kāpostu šķirnes sēklas – 'Bleiera'.

Dārzkopis un selekcionārs Pēteris Dindonis savā laikā deva lielu ieguldījumu dārzeņkopības attīstībai Latvijā, veltot tam visu savu mūžu, kā arī viņš ir vairāku dārzeņu šķirņu autors, tostarp kāpostu – 'Dindoņa'.

'Enkheizenas Slava' ir Holandes šķirne, kuru Latvijas klimatam piemēroja Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Tās kāpostgalvas smagums ir apmēram trīs līdz pieci kilogrami. Lapu virsma rievaina, ar viļņotām maliņām.

 

Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2020. gada 31. oktobrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt