Neatklātā Vidzeme

«Neatklātā Vidzeme». 3. sērija

Neatklātā Vidzeme

Neatklātā Vidzeme. 2. sērija

Neatklātā Vidzeme. 1. raidījums

Sūram darbam krāšņi ziedi – Amandas un ģimenes izlolotais dārzs Ikšķiles pusē

Darba tikums, ģimenes spēks un ticība savai varēšanai – šie vārdi raksturo kuplo Šķeltiņu ģimeni, kura saimnieko netālu no Ikšķiles. Piecu bērnu ģimenē vecākā ir Amanda, kura, lai gan tikai 21 gadu veca, zina, ka fizisks darbs audzina raksturu un ko ar to iespējams panākt. Tam pierādījums ir viņu ziedu dārzs, kurā jau sesto gadu kā neatlaidības pierādījums krāšņi uzzied dažādas puķes – ne tikai eksotiskās un aromātiskās lavandas, bet arī diženās saulespuķes, rudens vēstneses krizantēmas, dažādu toņu rozā petūnijas un citi ziedi.

Ziedu valstības veidošanā roku pieliek visi

Šķeltiņu ģimenes dārzā dominē ziedi, jo tas ir veids, kā izteikti redzēt sava darba augļus: "Visu pavasari sildi siltumnīcu, ar melniem pirkstiem stādi, ņemies. Brīdī, kad dārzā uzzied krāšņi ziedi, tas ir kā atalgojums sev pašai. Man liekas, ka ziedi ir dvēselei. Arī, kad es pati izeju cauri dārzam, mana dvēsele atpūšas, veldzējas."

Kuplajā Šķeltiņu ģimenē ir septiņi cilvēki – mamma Dace, tētis Dzintars, vecākais bērns Amanda un četri brāļi – Dzintars, Ivars, Kristaps un Kārlis. Lai gan ģimenē dominē puiši, ziedu kopšanā un citos dārza darbos iesaistās visi. "Tā jau ir, ar kādiem cilvēkiem tu ikdienā esi un kādā vidē uzturies, tāds tu pats kļūsti. Mazie brāļi ir īsteni džentlmeņi. Mazākais brālis bieži, ejot pa dārzu, noplūc puķīti, atnes un saka, ka jāliek matos," par ģimenes mazākajiem pastāsta Amanda. Visiem šajā ģimenē jau no mazotnes ieaudzināts darba tikums. "Mēs visi redzam, uz ko ejam, lai gan tas ir ļoti abstrakts mērķis, bet virziens ir skaidrs. Visi kopā arī darbojamies, lai uz to dotos," pastāsta jauniete.

No īsteniem pilsētniekiem līdz savam sakņu dārzam

Sākotnēji Šķeltiņu ģimene bija īsteni pilsētnieki un dzīvoja dzīvoklī. Pirms aptuveni desmit gadiem, pārvācoties uz privātmāju, pirmā doma nebija art zemi un stādīt kartupeļus. "Tētis vispār pateica, ka mums nebūs dārza vai dobju, būs smuka zālīte. Kāpēc kaut ko audzēt, ja var nopirkt veikalā? Tad viņš aizbrauca komandējumā uz pāris dienām, un mamma pa to laiku uztaisīja pirmo dobi," atminas Amanda. Tajā bija iestādīti daži krāšņumaugi – tūja, rododendrs. Tētis tika nostādīts fakta priekšā, un nebija vairs, kur likties, ārā jau neraks. Katrās nākamajās brīvdienās nelielā dobīte arvien izpletās.

"Ja atskatās uz to, kā šeit toreiz izskatījās, mums ir kauns,"

atceroties pirmsākumus, saka Amanda.

Lavandu lauks no putna lidojuma.

Jau pēdējos piecus gadus ik pavasari ģimene nolemj neveidot sakņu dārzu, jo tas prasa smagu darbu un veikalā nopirkt dārzeņus nav nemaz tik dārgi, taču nav vēl bijis gads, kad Šķeltiņu pagalmā neaugtu burkāni, kartupeļi un citas dārza veltes. "Man tas liekas kā grēks, ka pie mājas ir zeme, bet nevari izaudzēt kartupeli. Arī mazajiem puikām ēdamu lietu audzēšana ir vesels piedzīvojums – kā no sēkliņas izaug liels dārzenis," nosaka Amanda, apstiprinot, ka ir forši uztaisīt pusdienas no pašu audzētā.

Šķeltiņu dārza violetā bagātība – lavandas

Amandu iepazinu pagājušajā vasarā lavandu ziedēšanas laikā, bet, kad tiekamies vēlreiz, aiz loga snieg. Varam vien kavēties atmiņās par smaržīgo lavandu sezonu. Ideju par to audzēšanu radās mammai, kad viņa internetā pamanīja to fotogrāfijas – violetās krāsas piesātināto ziedu krāšņie foto spēja mammu uzrunāt tik ļoti, ka, daudz nedomājot, viņa pasūtīja pāris simtus to stādu. Trešajā dienā pēc dēla Kristapa nākšanas pasaulē mamma jau bija vagās un stādīja lavandas.

"Daudzi runā par tādu mistisku klikšķi, tur tas arī bija. Kad lavandas pie mums uzziedēja pirmo reizi, mēs sapratām, ka atpakaļceļa vairs nav," teic Amanda.

Tas arī bija brīdis, kad tētis šai idejai patiesi noticēja.

Lavandu laiks Latvijā ilgst vienu mēnesi – jūliju. "Parasti lavandu skrējienā es sev saku, ka ziemā varēšu atpūsties, bet tā jau nav. Man šķiet, ka nav tāda mēneša, kad mēs sēdētu un atpūstos," nosaka Amanda, smejot, ka viņai patīk teiciens, ka izgulēties varēs kapā. Brīdī, kad emocijas ir sakāpinātas, nogurums paliek otrajā plānā un ir spēks nostrādāt divreiz garāku darbadienu, nekā tā ir lielākajai daļai cilvēku. Tieši strādājot ir laiks domāt, tāpēc Amanda uzskata, ka daudzas problēmas varētu atrisināt fizisks darbs: "Darbs dziedē un audzina, un strādājot tu esi vistuvāk sev."

Gada darbīgākais laiks – jūlijs.

Bija vajadzīgi seši gadi, lai Amanda pati apjaustu, ka ir izdevies uzburt īstu ziedu pasaku – tas notika tikai šogad. Jo šī vieta, kur tiek veidots dārzs, ir arī viņas mājas, un, esot tur katru dienu, nav iespējas "atkāpties", lai novērtētu padarīto.

"Tas notika šajā pavasarī, kad darbojāmies siltumnīcās ar stādiem. Man reāli pinkšķis nāca, kad sapratu, ko esam sasnieguši. Tajā pašā laikā apzinoties, ka tas ir tikai sākums, dārza pirmie desmit gadi ir tikai kā ieskrējiens. Man gribējās to savu sajūtu iedot mammai, jo grūti tajā skrējienā apjaust, cik skaisti tomēr ir," teic Amanda, pastāstot, ka

citu teiktie labie vārdi reizēm maisās pa galvu visu dienu.

Bezspēcība laikapstākļu priekšā

Nevienam no Šķeltiņu ģimenes nav ne iepriekšējas pieredzes, ne zināšanu zemes darbos. Tāpēc arī neizbēgami bijušas dažādas ķibeles, piemēram, šogad pirmo reizi iestādītas simts petūnijas, bet dienu pirms dārza atvēršanas apmeklētājiem uznāca spēcīgs lietus, kurš saplosīja petūniju lapas un nolauza ziedus.

"Tās vienkārši peldēja ūdenī. Tu it kā saproti, ka tajā brīdī neko nevari izdarīt, tā ir daba, nevari nosargāt, roku uzlicis virsū, un izglābt katru ziedu," atklāj Amanda, sakot, ka nekļūdīties nav iespējams un šādas situācijas iemāca, ko nākamreiz darīt citādi.

Brīdī, kad dārzu plosīja lietus, ģimenes dāmām šķita, ka viņas vairs nekad neaudzēs petūnijas un šīs pašas jārok ārā, jo viss ir izbojāts. "Ja tētis nebūtu tāds mierīgāks, nosvērtāks, kurš pasaka, lai nomierināmies, viss būs kārtībā, dārzs izžūs, es pieļauju, ka viss tiktu likvidēts tajā pašā brīdī, nekā nebūtu. Tad tu saproti, ka labāk sēdi iekšā, neej skatīties, izraudies. Rīt atnāks jauna diena, būs saule, nolasīsi aplauztos ziedus, un viss būs kārtībā. Tā arī bija," pārdzīvojumus atminas Amanda.

Dāmām skapī dominē dārza drēbes

Amanda studē industriālās inženierijas vadību, kas viņai ir kā liels izaicinājums: "Citreiz liekas, kāpēc vajadzēja sevi tā apgrūtināt, bet man vajag, lai katru dienu ir kaut kas, kam pārkāpt pāri sevī." Liela daļa mūsdienu jauniešu neraujas darīt zemes darbu, bet Amandai ir pretēji. Pat pagājušogad, kad studiju ietvaros gāja praksē kādā ofisā, kur viņas pienākumos bija darbs pie datora, pēc darba nedēļas Amanda nespēja sagaidīt brīdi, kad iekāps dobē.

"Mēs ar mammu neesam nekādas cacas, kas baidās, ka nagi būs netīri. Pat ja tas darbs ir melns, tu redzi, ka tas ir ko vērts – izravē un priecājies par skaisto rezultātu," viņa saka. Agrāk Amandai šķita, ka obligāti vajag manikīru, jo visām draudzenēm tāds bija, bet ar laiku vērtības mainījušās un šī vairs nav primārā.

Ģimenē kopā darbos.

"Mums laikam skapī ir vairāk dārza drēbju nekā izejamo. Arī kad aizbraucam uz veikalu iepirkties, ieraugām bikses, un pirmā doma, ka tās būtu labas dārzam," par ērto apģērbu pastāsta jauniete. Lavandu sezonā gan viņa, uz dārzu ejot, sapošas, jo uzņem pie sevis ciemos viesus.

Lai gan visa ģimene darbojas ap māju, īsti pat darba dunā nesanāk vienam otru redzēt, jo katrs ir savā pagalma galā. Šovasar ģimene nolēma ik vakaru kopīgi apsēsties, apēst ko garšīgu un parunāties. "Tas tieši dod to dzinuli atkal no rīta celties un darīt, jo šī ir iespēja vienam ar otru padalīties emocijās, lai gan mamma nemāk atpūsties. Pat ja mums būs svinības, viņa ieraudzīs kādu nezāli un sāks ravēt," par mammas degsmi savest dārzu perfektā kārtībā saka Amanda. 

Bērni kā vecāku spogulis

Uzņēmīgie vecāki ir kā piemērs saviem bērniem. Viena no vērtībām, kuru viņi ieaudzinājuši savos pēcnācējos, ir darba tikums. "Tas arī veido cieņu vispār pret lietām, ko tu dari. Vai nu dari no sirds uz 100 procentiem, vai nedari vispār, nav jēgas tad," teic Amanda. Tāpat viņos ieaudzināta godprātība, patiesums un mīlestība gan vienam pret otru, gan pret darbu: "Bez tās vispār nekā nebūtu. Var jau vienkārši rakt zemi, stādīt puķes, bet, ja neieliec katrā zemes pleķītī mīlestību, nekā nebūs. Man liekas, ka pie mums pat zāle aug citādi, jo katra vietiņa norāpota uz ceļiem."

Ģimenes daudz laika pavada kopā, gan strādājot, gan svinot svētkus. “Mums ir izteikti iegājies, ka svētki ir ļoti ģimeniski. Cenšamies visi būt kopā. Kā tradīcija izveidojusies tas, ka kopīgi gatavojam maltīti. Tas dod svētku sajūtu,” viņa pastāsta.

Amanda uzskata, ka tas, kāda viņa ir šodien, ir vecāku nopelns: "Bērni ir vecāku spoguļi. Arī ar sliktajām īpašībām. Mamma citreiz saka, ka viņai kāda mana rakstura īpašība nepatīk, piemēram, spītība. Bet, kad viņa par to padomā, saprot, no kurienes tas nāk. Viņa ir tāda pati."

Kaut kādā ziņā Amanda un viņas brāļi atšķiras no lielākās daļas mūsdienu jauniešu, jo nav vērsti uz ārišķībām, viņus neinteresē brendi, mazie brāļi labprātāk izvēlas spēlēties pagalmā, nekā skatīties multenes.

"Es pieļauju, ka visi lauku cilvēki ir dziļāki, nav vērsti uz ārišķībām un virspusēju domāšanu," jauniete dalās ar novērojumu.

Nesalaužama spītniece un mīloša mamma

Mamma Dace ir Amandai piemērs un iedvesma. Arī skolas laikā, kad tika dots uzdevums pastāstīt par saviem elkiem, cilvēkiem, kas iedvesmo, kamēr citi stāstīja par popmūzikas dīvām, šovbiznesa zvaigznēm vai seriālu aktieriem, Amanda vienmēr izvēlējās mammu. "Viņa ir nesalaužama. Es no viņas mācos, ka, lai arī kādi ārējie apstākļi vai dzīve lauztu un spiestu, tāpat ej ar smaidu, un neviens nezinās, ka tev ir grūti," teic Amanda, atzīstot, ka viņām tiešām ir ciešas attiecības.

Amanda mammu raksturo arī kā spītīgu, mērķtiecīgu. Lai gan abas ģimenes dāmas ir ļoti emocionālas un liderīgas, bet attiecībā uz dārzu Dace ir disciplinēta. Jau februārī, kad stādiņu rindas sakārtotas siltumnīcā, viņa izauklē katru, cītīgi sildot telpu gan ar svecēm, gan kurinot krāsniņu, kas jādara arī naktīs.

Lavandu pasakas burves.

Protams, nepamanītas nav palikušas mammas rūpes, lai visiem vienmēr būtu silti un vēderi pilni: "Ja mēs viens otru nenovērtētu, nepamīļotu un nepabužinātu, gan jau ietu pa gaisu uguņi, jo fizisks darbs ne tikai audzina, bet arī nogurdina, tu kļūsti vieglāk aizkaitināms." Amanda kā vecākais bērns arī redz, kā mamma prasmīgi spēj apvienot savā ikdienā gan darbu, gan bērnu audzināšanu, kur katrs mazais rakaris ir kā pilnas slodzes nodarbošanās. Lai gan ar šodienas prātu Amanda apzinās, ka mamma velta par maz laika sev, bet, iespējams, to enerģiju un dzinuli viņai sniedz tieši bērni.

"Mēs esam darba cilvēki, mēs jūtas izrādām caur darbu. Un ir arī tā, ka viņa mūs visus pavelk, iedvesmo caur darbu. Ka tu redzi, kā viņa strādā, ka ir grūti, bet kādu rezultātu var sasniegt, un tev gribas iet līdzi," pastāsta meita Amanda, sakot, ka tāpat arī bijis ar aukstajām peldēm. Mamma, nevienam nezinot, to izdarīja, un pārējie pavilkās līdzi un arī gribēja pievienoties. 

Iet ledainā ūdenī, lai iemācītos nedomāt

Šī ir jau ceturtā sezona, kad ģimene nodevusies aukstajām peldēm. Lai gan parasti to iesaka sākt pakāpeniski, nepārtraucot regulāri peldēties, vasarai beidzoties, Dace pirmo reizi ledainajā ūdenī ielīda februārī. Peldēties Amanda dodas mammas un tēta kompānijā, brāļi pagaidām vēl nepievienojas.

Pelde šī gada 1. janvārī.

"Pie ziemas peldēm nepierod. Nav tā, ka pienāk brīdis, kad ir viegli ielīst ūdenī un vairs nav auksti. Katra pelde ir kā pirmā," skaidro Amanda. Katru reizi, dodoties stindzinošajā ūdenī, nākas sevi "lauzt", īpaši prātu. Amanda uzsver, ka fiziski to izdarīt būtu pa spēkam ikvienam, bet jautājums – kurš spēj tikt galā ar savu prātu. Tāpēc Amanda vadās pēc vārdiem – nedomā, ka tu to nevari izdarīt, domā, ka tas tev ir pa spēkam!

Kamēr pirms peldes vēl esi mājās, kur ir silti, pārņem domas, kas liek apšaubīt, kāpēc šo vajag darīt un kurš tādas muļķības izdomājis. Amanda ir izteikti salīgs cilvēks, pieejot pie ūdens, sajūta, ka ieiet tajā nebūs pa spēkam, ir vēl stiprāka. "Tajā brīdī izslēdz domāšanu un vienkārši ej ūdenī. Tur pazūd realitātes sajūta, tu esi tajā mirklī, tu cīnies ar sevi, cik ilgi varēsi tur būt. Ļoti spēcīgs sajūties īstenībā. Tas iedod spērienu pašapziņai.  Jā, tas ir ledains, bet tev ir atbildība pret sevi – ja atnāci, tad izdari. Ja aiziesi atpakaļ siltumā, parādīsi sev, ka esi gļēvs," teic Amanda, sakot, ka viņai tā ir ar visām lietām.

Iznākot no ūdens, ķermenis ir nosalis, tas vienlaikus deg, kņudina un šur tur dur kā ar elektrību. "Kad iznāc no ūdens, ir sajūta, ka gribētos lēkt, kliegt, spiegt. Emocijas ir tā sakāpinātas par to, ka tu vari izdarīt kaut ko, ko visi nevar. Esi sev kaut ko pierādījis. Ķermenis jūtas eiforijā," viņa nosaka, atzīstot, ka ne velti tik daudzi aizraujas ar šo nodarbi. Amanda ieteiktu to pamēģināt ikvienam, jo sajūtas nav pielīdzināmas nekam citam.

Ar desertiem lutina tuvākos

Nodarbe, ar kuras rezultātu Amanda lutina savus tuvākos, ir kulinārija: "Ar ēdienu es izrādu rūpes un mīlestību, neko nepasakot." Ja kādam sanācis nogaršot Amandas gatavotos gardumus, tad tas noteikti ir kāds viņai tuvs cilvēks. "Man tā ir kā sava veida meditācija tajos brīžos, kad ir sakāpušas emocijas. Tad zinu, ka jākustas virtuves virzienā," jauniete nosaka, atzīstot, ka, lai gan viņai patīk izaicinājumi, virtuvē viņa pieturas pie pārbaudītām vērtībām. Parasti šie ēdieni kaloriju ziņā sanāk ļoti grēcīgi, pārsvarā tie ir deserti. "Man šķiet, ka ēšana ir liela dzīves bauda un, ja tev ir iespēja pagatavot saviem mīļajiem, kuriem tas turklāt garšo, tas dod foršas sajūtas. Gardi smaržo māja, un visi ir laimīgi," viņa saka.

Pagatavot ko ēdamu tik lielai ģimenei ir mazliet izaicinoši, jo receptē norādītie apjomi jāreizina ar divi. "Parasti uzcep kūku un vari to ēst vēl trīs dienas, bet mums citreiz ar vienu kūku ir par maz. Nāk prasīt vēl vienu gabaliņu, bet vairs jau nav," pastāsta Amanda.

Vidzemi katrs veido primāri savā sētā

Par Vidzemi, tās cilvēkiem un identitāti Amanda pirmo reizi aizdomājās raidījuma "Neatklātā Vidzeme" filmēšanā, un, kā viņa atzīst, rast atbildi nemaz nebija viegli. Ar Latgali, Kurzemi ir kādas izteiktas asociācijas, bet Vidzeme, iespējams, galvaspilsētas tuvuma dēļ šķiet pašsaprotamāka. Varbūt grūti nodefinēt tās identitāti, jo daudziem Pierīgā dzīvojošajiem lielākā daļa ikdienas rit tieši galvaspilsētā.

Piederību šai vietai Amanda izjūt, jo, kā viņa saka, ir paveicies, ka lielu daļu bērnības varēja pavadīt, viņasprāt, vienā no skaistākajām Vidzemes vietām – Lielvārdē. "Tā ir vērtībām un teiksmām bagāta vieta. Daugavas krastā, blakus Andreja Pumpura muzejam pavadīju lielāko daļu bērnības. Mana ome ir no šīs vietas, un viņa ir liela stāstniece. Es zināju par lielo akmeni, kas ir Lāčplēša gulta, par katru koka skulptūru. Arī es ticēju teikām, ka, piemēram, ik nakti var dzirdēt, ka Lāčplēsis ar Melno bruņinieku joprojām Daugavā cīnās. Šī vieta Lielvārdē ir mana Vidzemes sirds," teic gados jaunā vidzemniece.

Amanda ar vecākiem.

Lai gan ģimene pārcēlusies uz dzīvi Ikšķilē, joprojām katru nedēļu tā apciemo vecvecākus Lielvārdē un reizēm arī pastaigājas pa Lielvārdes parku. "Viss vairs nešķiet tik liels un iespaidīgs kā bērnībā, bet sajūtas tāpat ir," Amanda noteic. Vēl ar šo vietu viņai saistās laiks, kad sākumskolā dejoja tautas deju kolektīvā "Pūpolītis" pie Ilutas Mistres. "Tas arī deva piesaistes un latvisko tradīciju sajūtu. Man vienmēr Vidzeme asociēsies ar sarkanu sarafānu un Lielvārdes jostu," pārliecināta Amanda.

Tagad Amandas un viņas ģimenes Vidzemes daļa ir pie Ikšķiles: "Mēs te ne tikai dzīvojam, bet arī izdaiļojam vismaz to mazo Vidzemes daļu, kas ir mūsu sēta. Es domāju, ka mums katram primāri ap sevi jāizveido tāda vide, kādu mēs gribam redzēt gan Vidzemi, gan Latviju kopumā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti