„Pandēmijas laikā notika kaut kas ļoti interesants, jo viss bija slēgts, tai skaitā publiskie parki. Bet pilsētu sakņu dārzi ir kaut kas tāds, kas paredzēts aktivitātēm – tā ir pilsētas lauksaimniecība, tie palika atvērti. Daudzi cilvēki atklāja šīs vietas, jo tās bija vienīgās, kur varēja staigāt un uz kurieni bija atļauts iet,” stāstīja dārznieks Andrea Messori.
Urbānie dārzi Romā radās jau Otrā pasaules kara laikā, bet vēlāk to attīstību veicināja lauku iedzīvotāju ieplūšana lielpilsētā.
Sākotnēji kustība bija spontāna, bet šajā gadsimtā dārzu apsaimniekošanai dibināja īpašas biedrības. Piemēram, urbānajā sakņu dārzā „Tre Fontane”, kas izveidots 2013. gadā pamestā vietā, ir 121 zemes gabals. Piektā daļa teritorijas atvēlētas sabiedriskām organizācijām, kas īsteno sociālus uzdevumus. Piemēram, dažus zemes gabalus apstrādā garīgās veselības institūta pacienti, un tā ir daļa no terapijas. Citi iesaista imigrantu bērnus un palīdz tiem apgūt itāļu valodu. Dārzu izveidei izvirzītas arī vairākas citas prasības – teritorijai jābūt Romas pilsētas īpašumā un tai jāatrodas pie ūdens avota.
