Smarža ļauj ceļot laikā
Inga ir dzimusi rīdziniece, bet vasaras pavadīja vecvecāku lauku mājās – sākumā Skrīveros, tad Pļaviņās. "Mana omammīte bija tāda pedante, viņa bija pilsētas cilvēks no Ventspils, viņai patika, ka viss ir kārtīgi. Viņa bērnus nemaz nelaida iekšā dārzā," atminas Inga, kura gan reizēm palīdzējusi kādos dārza darbos, bet darīt viņai to neviens nelika.
"Man liekas, ka tas dzīvesveids iesūcas asinīs. Es atceros, ka omammai mūždien bija tāda milzīga, smaržīga četrstūraina trompetnarcišu dobe. Pavasarī ārkārtīgi smaržoja. No tā laika narcišu smarža pavasarī ir manas bērnības atmiņas. Varbūt visu pasauli es vairāk atceros pēc smaržām," Inga teic, minot, ka smarža spēj pārcelt laikā.
Smaržīgākie ziedi viņas dārzā ir zilās rozes.
Inga ievērojusi, – ja kādam uzdāvina rozi, viņš to neapzināti uzreiz pasmaržo. "Un, ja nav tās smaržas, tad ir kā tāds mazliet aizvainots," viņa noteic. Šos ziedus rakstniece izvēlas vairāk pēc smaržas.
"Es nesen izgudroju, ka smarža ir klusuma skaņa. Jo it kā ir klusums, nekā nav, bet, ja ir smarža, tad klusums ir satraukts. Tas vairs nav pilnīgs klusums,"
saka rakstniece.
Dārza karalienes rozes
Reiz Siguldas tirgū pasmaržojot rozi ‘Othello’, tā spēja Ingā raisīt tik lielu interesi, ka viņa uzreiz devās iegādāties šīs šķirnes ziedus. Pateicoties tieši tai rozei, rakstniece vispār sāka ievērot šos ziedus. "Rozes es varu izaudzēt, jo viss pārējais nonīkst, kamēr es domāju un rakstu. Rozēm ir milzīga mietsakne, arī dzeloņi, kas vienmēr atgādina, ka pret tām jāizturas ar cieņu," viņa saka.
Kā cīnīties ar zāģlapsenēm?
Nacionālā Botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas vadošā dārzkopības speciāliste Ilma Nereta stāsta, ka rožu zāģlapsenes visbiežāk pirmo reizi izlido jūnija otrā pusē, jo attīstās no augsnē pārziemojušajiem kāpuru kokoniem. Tās dējot olas uz jaunajiem, mazāk dzeloņainajiem dzinumiem. Galvenie rožu postītāji ir šo kaitēkļu zaļganpelēkie, 2 cm garie kāpuri, kas ēd lapu mīkstos audus, sākumā neskarot galvenās lapu dzīslas, kā rezultātā rodas skeletētas lapas, vēlāk tās var tikt pilnībā nograuztas. No kāpuru lielās apetītes cieš arī ziedpumpuri un jaunie rožu dzinumi. Pēc apmēram trim nedēļām kāpuri ir pieauguši un iekūņojas augsnes virskārtā. Atkārtota rožu zāģlapseņu paaudze izlido augustā, bet pieaugušie kāpuri septembrī uz ziemu iekūņojas augsnē. Šie kaitēkļi nenobeidz rožu krūmus, taču stādījumu padara nepievilcīgu un krietni samazina krāšņo ziedēšanu.
Zāģlapsenes iespējams apkarot, laicīgi izgriežot un sadedzinot ar olām nodētos dzinumus. Rudenī jāsavāc sausās rožu lapas un atmirušās augu daļas, iespējami dziļi jāuzirdina augsne ap rozēm, lai iznīcinātu tur ziemojošos kāpurus. No dabai draudzīgajiem tautas līdzekļiem rožu zāģlapseņu kāpuru apkarošanai izmanto pelašķu novārījumu vai zilās kurpītes uzlējumu.
Parastā pelašķa jeb tūkstošlapu pelašķa novārījums - 2,5 kilogramus svaigu vai 800 gramus kaltētu, sasmalcinātu parasto pelašķu pārlej ar 10 litriem verdoša ūdens un sautē slēgtā traukā 40 minūtes, uzlējumu papildina līdz 10 litriem ūdens un ļauj divas diennaktis ievilkties, pēc tam to nokāš. Filtrātam pievieno 50 gramus zaļo ziepju. Miglošanai to lieto neatšķaidītu. Palīdz pret laputīm, tripšiem un zāģlapseņu kāpuriem.
Zilās kurpītes uzlējums - ievāc zilās jeb rāceņkurpītes ziedošos lakstus un sakņu paresninājumus. Vienu kilogramu sausas, sasmalcinātas augu masas aplej ar 10 litriem ūdens un mērcē 48 stundas, tad filtrē. Pirms lietošanas filtrātu atšķaida līdz 15 litriem ūdens. Lieto pret laputīm, avenāju smecernieku, dažādām vabolēm un zāģlapsenēm, kā arī lapgrauzēju kāpuru apkarošanai. Gan augs, gan pagatavotais uzlējums ļoti indīgs!
Inga atminas gadījumu, kad brauca pie Ilgas Kumeliņas pirkt rozi, nezinot, ko tieši vēlas. Viņai atsūtīja palīgā vienu vīru, lai tas palīdz ar nešanu. Tā kā darbdiena jau tuvojās beigām, arī darbinieks kļuva nepacietīgs un, ejot Ingai aiz muguras, sacīja: "Staigā, meklē, paši nezina ko, bet vajadzīga taču tikai baltā roze, jo tai svētais gars klāt!" Tā Inga saprata, ka jānopērk balta roze. Pārsvarā rozes, kas zied viņas dārzā, ir sadāvinātas.
Podu rozes Latvijā nav tik izplatītas, cik, piemēram, Lielbritānijā. Rozes, kas ir podos, Inga regulāri pārvieto. Šobrīd pilnā sparā zied viena zilā rozīte, lutinot arī ar debešķīgu aromātu. Uz ziedēšanas laiku tā novietota uz mājas kāpnēm. Ziemā rozes, kas ir podos, nes iekšā, kur ir ap nulle grādiem. "Es ar viņām staipos kā ar kaķēniem," salīdzina rakstniece. Pagalmā iestādītās rozes nesedz, kaut gan vajadzētu uzlikt kasti, kādu lupatu vai maisus, lai izdotos saglabāt rožu augstumu.
Inga vien reizēm rozēm uzmet egļu zarus un tad pavasarī skatās – kas apsalis, tos zariņus apgriež.
Šopavasar varēja novērot īpaši daudz zāģlapseņu, kuras sagrauž rozēm lapas. Tās arī parādījās ļoti strauji. Kad apskādētās lapas nogriež, to vietā izaug jaunas, bet tās zāģlapsenēm vairs neinteresē.
Mežmalas neauglīgā augsne
Šeit ir meža mala un apakšā ir neauglīga smilts, tāpēc krietni jānopūlas, lai kaut kas augtu. Kad Ingas brālis saraka bedres smiltīs, tās bija jāpiepilda ar labu augsni. "Nav kā Rundālē, kur pat ceļmalas grāvis ir saziedējis," salīdzina Inga.
"Rozes iestāda smiltī, un tās sanīkst. Šķiet, ka kāds velk iekšā," saka rakstniece.
Vislabākais palīgs augsnes uzlabošanai ir zirga mēsli. Ja nav mājlopu, ar laiku augsne noplicinās un tur aug vienīgi sūna. "Man šķiet, ka lauku sēta ir tik gudra, ka agrāk katram tur bija vieta," viņa saka.
"Dārza te maz, jo vairāk te ir ainavas," teic Inga. Viņas vīrs Gunārs Dukšte ir gaisa balonu pilots, un viņam nepieciešama platība, lai paceltu gaisa balonu. Tāpat ir svarīgi, lai tā būtu nopļauta, par ko visbiežāk parūpējas dēls.
Ingai ļoti patīk ravēt, kad ir jādomā, jo, darbojoties ar rokām vai staigājot mežā, raisās domas. "Kad eju gar rozēm vai apkopju kādu augu, es tieši domāju. Ar rokām darbojoties, atrisinās problēmas," teic Inga.
Netraucē augus
Inga pārliecinājusies, ka augi, tāpat kā mājdzīvnieki, vienkārši ieviešas. Ja ir mājvieta, atnāk arī augi. "Mums ir kaimiņiene, kura ir ļoti gudra, baltā burve. Viņa teica – vēro, kas tev nāk pie mājas, tas augs tev būs vajadzīgs. Tiešām – ārstniecības augi pēkšņi mēdz tā kā izaugt, un tu pēc tam saproti, ka tie ir vajadzīgi veselības uzlabošanai, jo daba ir dzīva un daba ir gudra," teic Inga.
Viņai netrūkst draugu, kuri profesionāli nodarbojas ar dārzkopību vai lauksamniecību, vai tādi, kuriem ir laiks veidot dobju kompozīcijas. Tik lielu uzmanību Inga savam dārzam nepievērš. Veidot dobju kompozīcijas viņai neatliek laika: "Ja rada literāru darbu, tu visu laiku esi aizdomājies, to ir grūti savienot ar ikdienas darbu."
"Man citi laksti vairāk ir laksti, es tos neatšķiru. Arī, kad es iestādu, tā tāda nejaušība vairāk," viņa saka. Inga cenšas augus netraucēt. Ja kādu iestāda, ļauj augt savā vaļā. "Es zinu, ka rozei apgriešana nāk ļoti par labu. Tā atjaunojas, aug kuplāka, lielāka, bet man neliekas, ka roze ir neglīta, ja tā izstīdzē. Tikai, ja tiešām vajadzīga apgriešana, kā vecajam jasmīnam, es mazliet paeju malā," teic rakstniece, kuru šādas nodarbes spēj darīt emocionālu.
Kā Inga atzīst, dārzs viņai prasa pavisam maz darba. Parasti dārzu kārtīgi izravē pirms Jāņiem, lai nepaspēj aizaugt. Šogad pavasaris bija auksts un lietains, nebija patīkami mērcēt rokas augsnē. Sagadījās, ka laikā, kad Ābeļu ģimenes nebija mājās, bija iebraukusi Lidija Lasmane. "Es ar šausmām sapratu, ka viņa gāja gar šīm dobēm. Es mudīgi otrā dienā pilnīgi visu izravēju. Viņa jau neko neteica, bet man bija tāds kauns," pastāsta Inga.
Plūškoka deserta recepte
Tā kā pagalmā lepni zied plūškoks, Inga padalās ar veco prūšu recepti. Pudeli alus vai minerālūdens sajauc ar glāzi miltu. Šajā mīkliņā veikli iemērcē plūškoka ziedus un liek uz pannas eļļā fritēt no abām pusēm. Kad mīkla izcepusies, pārkaisa ar pūdercukuru un pasniedz kā saldo ēdienu.
Tāpat no plūškoka var vārīt sīrupu, kas ir veselīgs, jo stiprina imunitāti. "Plūškoks vispār ir maģisks koks, jo agrāk uzskatīja, ka, ja plūškoku dedzina ugunī, tas kliedz un tam asinis tek. Plūškoks ir svēts koks, ko turēja pie mājas. Tas palīdz pret burvjiem," par koku, kurš apveltīts ar savādu smaržu, teic Inga.
Viņa iesaka būt uzmanīgiem, jo uzturā var lietot melnā plūškoka ziedus, bet sarkanais plūškoks ir indīgs, tāpēc plūškokam jābūt labi zināmam. Mežā atrasta koka ziedus nav droši plūkt, jo pēc ziediem nevar pateikt, vai koks ir indīgs vai ne.
Visvieglāk rakstās novembrī
Dārzs ienāk ne tikai dzīvē, bet arī iztēlē: "Es atceros, ka "Klūgu mūkā" es rakstīju vienu nodaļu, bija rudens, un man acu priekšā bija mūsu osis, kas ir pāršķēlies uz pusēm, bet spītīgi vēl stāv. Kad nāca vēja brāzmas, šķita, ka kāds tam cērp vilnu un tā krīt zemē blāķiem. To es tā arī ierakstīju."
Parasti vasaras vidū dārzs jau ir aizaudzis, jo, lai gan pavasaris nāk ar labiem nodomiem, rakstīšanu grūti apvienot ar ravēšanu. "Tāpēc mans mīļākais mēnesis ir novembris. Ārpusē ir mierīgi, nekas vairs nesatrauc. Var mierīgi dzert tēju un nodoties pārdomām," saka Inga, kura citreiz iet rakstīt vecajā mājā, jo tur ir mierīgi. Pastaiga pa mežu, ejot bezmērķīgi, vienmēr ir atjaunojoši un radošumu veicinoši. Mājas darbiem bieži vien atvēlēts ierobežots laiks, tāpēc tas nav tik atbrīvojoši un harmonizējoši.
Dārzā rotaļājas mazā meita Līna. Inga, kā jau rakstniece ar bagātīgu iztēli, izdomājusi viņai pasaku: "Ozolā dzīvo ozoliņi, pretī liepās dzīvo liepiņa, bērziņi bērzos. Un viņi vakarā sēž uz zariem, dzer tēju, skatās un domā, vai eksistē citas pasaules…"
