Sadaļas Sadaļas

No skaistas lopbarības līdz garšvielai un ārstniecības augam – āboliņš Latvijā 

Āboliņš ir pļavu augs, kuru izmanto kā lopbarību visā pasaule. Tā ziedēšanas laiks atkarīgs no šķirnes, bet visbiežāk vasaras pirmā puse – jūnijs un jūlijs. Par āboliņa plašo pielietojumu un Latvijā radītu šķirni, kura guvusi popularitāti Kanādā, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zemkopības institūta selekcijas programmas vadītājs, vadošais pētnieks un selekcionārs Aldis Jansons.

Netīk skāba augsne

Āboliņš Latvijas klimatiskajos apstākļos aug labi, taču pirms tā sēšanas nepieciešams veikt augsnes analīzes. Tam nepatīk skāba augsne, kuras pH līmenis ir zemāks par seši, visādi citādi tas var augt teju jebkur. Āboliņu, kas paredzēts lopbarībai, sēj lauku augsekās un ganībās.

To neapdraud ne kādas īpašas slimības, ne kaitēkļi. Āboliņam ir daudz labu īpašību – tas ir ne tikai augstražīgs un proteīniem bagāts lopbarības materiāls, bet tas arī uzlabo augsnes struktūru un piesaista lielu daudzumu brīvā slāpekļa. To audzē zemnieki teju visā pasaulē, vienīgi retāk Amerikas kontinentā.

Plašs saimnieciskais pielietojums

Āboliņu pamatā izmanto kā lopbarību, taču tā lapiņas, salīdzinājumā ar galegu, ātrāk nobirst, tāpēc jārīkojas uzmanīgi. Saimnieciskām vajadzībai šo augu ievāc no vasaras līdz rudenim un uzglabā kaltētā, skābētā vai marinētā veidā. Skābētu āboliņu var izmantot skābbarības bedrēm. Tā lapas mēdz izmantot kā dabisku krāsvielu, audumu pārvēršot zaļā krāsā, bet sarkanos ziedus – vilnas un citu audumu krāsošanai dzeltenā vai brūnā tonī. 

Kaltētas lapiņas izmanto kā piedevu zupām, maizei, gatavo tējas, svaigas pievieno salātiem, bet vārītas lieto līdzīgi kā spinātus.  Agrāk kaltētas un pulverī saberztas āboliņa lapas pievienoja rudzu maizes mīklai un siera masai. Ziedi satur ogļhidrātus, C, B, E un K vitamīnus, karotīnu, miecvielas, ēteriskās eļļas, taukskābes, dažādus glikozīdus, kā arī daudz nektāra, no kā bites ievāc medu.

Sarkanais āboliņš atradis vietu arī farmācijā, jo tam ir tonizējoša, mīkstinoša, pretiekaisuma, antiseptiska, sāpes mazinoša, diurētiska un sviedrējoša iedarbība. Žāvētu ziedu uzlējumu lieto ārīgu brūču un apdegumu ārstēšanai un iekšķīgi – saaukstēšanās un diarejas gadījumos.

Selekcijas darbs noris Skrīveros un Priekuļos

Savvaļā augošais āboliņš, kurš ir mazāks nekā kultivētie, zied koši sarkaniem ziediem, un tautas valodā to dēvē par zirgu āboliņu. Savvaļas formas izmantoja kā pamatu selekcijai.

Kultivētie āboliņi galvenokārt paredzēti lopbarībai. Šī auga selekcijas aizsācējs Latvijā ir zinātnieks un selekcionārs Jānis Lielmanis, kurš Stendē kopā ar Irmu Celmu radīja ražīgas āboliņu šķirnes ‘Stendes agrais’ un ‘Stendes vēlais 2’. 1956. gadā Lielmanis pārcēlās uz Skrīveriem un uzsāka darbu Zemkopības zinātniskajā institūtā, aicinot pievienoties arī Frici Jansonu.

Paralēli ar āboliņu selekciju nodarbojās arī Priekuļu pētniecības centrā, kur tapusi vidēji agrā šķirne ‘Priekuļu 66’, kura tagad uzlabota un pārsaukta – ‘Raunis’. Tās autors ir Alberts Apinis. Šai šķirnei ir laba ataugšanas spēja un veģetācijas periodā tā dod divus pļāvumus.

Apinis ir autors arī šķirnei ‘Namejs’, kura zied jūnija beigās un jūlija sākumā. To var audzēt vietās, kur sliktāk aug sarkanais āboliņš, mitrākās minerālaugsnēs un kultivētos zāļu purvos. Maija beigās sāk ziedēt ‘Daile’, kuru izmanto augstražīgu, ilggadīgo kultivēto ganību ierīkošanai.

Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū izmantoja primitīvas selekcionēšanas metodes – brīvā saziedināšana, starpšķirņu hibridizācija, vēlāk dubultoja hromosomas, ierastās 14 pārvēršot par 28. Mūsdienās, lai paātrinātu selekcijas procesu, izmanto ne tikai mākslīgā klimata kameras, bet kopā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ģenētikas laboratoriju pielieto arī citas modernas tehnoloģijas.

Skrīveros radītu šķirni plaši audzē Kanādā

Latvijā vēl ar āboliņu selekciju nodarbojās Biruta Jansone un Emīls Dambergs. Tagad darbu turpina Sarmīte Rancāne un Aija Rebāne.

Skrīveros radītas tādas šķirnes kā vidēji agrā un ražīgā ‘Ārija’, no kuras iespējams iegūt divas līdz trīs ražas gadā, agrā ‘Marita’, kura jutīga pret pārlieku mitrumu un piemērota audzēšanai valsts dienvidu un centrālajos rajonus, un sarkanā āboliņa vēlīnā šķirne ‘Sandis’, kurai raksturīga laba ziemcietība. Aldis Jansons ir līdzautors vidēji vēlīnai šķirnei ‘Jancis’, kura labi pārziemo un to var audzēt visā Latvijā. Šīs šķirnes augi izstiepjas augstumā līdz 110 centimetriem.

'Jancis' guvis popularitāti Kanādā, kur to pavairo lielos apjomos un sūta uz Eiropu.

Vēl Latvijā radīta agrīnā šķirne ‘Kaive’, kura ir augstražīga, ilggadīga un noturīga pret slimībām.  Šķirni ‘Skrīveru tetra’, kurai ir lieli ziedi, labi iekoptā augsnē iespējams audzēt pat četrus gadus,  un to izmanto siena, skābsiena, skābbarības ražošanai, kā arī zaļmēslojumam. ‘Dīvaja’ ir vēlā šķirne, kuru iespējams izmantot trīs līdz četrus gadus. Tās ziedgalvas ir lielas, koši sarkanas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt