Vietā, kur pavasarī tika iestādīti kartupeļi, šobrīd izskatās, ka tas ir pavisam tukšs lauks, tomēr, vērīgāk ielūkojoties, var redzēt, kur kartupeļi bijuši, jo Kolorado vaboles ir atstājušas tikai mazus stiebriņus.
Kulturālo kartupeļu lauku vaboles notiesājušas aptuveni pusotras nedēļas laikā.
Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” pārstāvji neslēpa, ka sākumā bijis šoks, dusmas gan uz sevi, gan vabolēm, atzīstot bezspēcību to priekšā. Tomēr atbilde rasta Imanta Ziedoņa vārdos “tik un tā”.
Ir vajadzīgs “tikuntāspēks”, kas jebkurā juceklīgā plūsmā dara tevi neizkustināmu, palīdz sākt no jauna un ir kā lielais dabā esošās pozitīvās rezonanses likums.
Emīls Lukjanskis, Kartupeļu lauka radio vadītājs sacīja: “Tad ko mēs darām, vienkārši raudam, dusmojamies? Tas ne uz ko neved. Izliekamies, ka nekas nav noticis, vai varam ko iemācīties?”
Tā lauka radītāji nolēma izveidot ekspozīciju, kurā ne tikai virtuāli izstaigāt kartupeļu jautājumu taku, bet ar vieglu smaidu paskatīties uz kartupeļu nedienām, kā tie ar vabolēm spēlē šahu un beigu beigās liek bēdu zem akmeņa.
Viņi arī nolēmuši tuvāk iepazīties ar šo ēdelīgo nelūgto viesi. Savu nosaukumu vaboles ieguvušas 1859. gadā, kad kaitēkļi notiesāja kartupeļu lauku Kolorado štatā ASV. Pēc 100 gadiem tās bija nokļuvušas jau līdz Latvijai, bet padomju laiku propaganda to traktēja kā ASV imperiālistu bioloģisko ieroci.
Ziedoņa muzeja vadītāja Žanete Grende stāstīja, ka esot brīnums, ka Kolorado vaboles var nolidot 300 km, sasniedzot ātrumu 7–8 km stundā. Tās dzīvo metru zem zemes, bet, kad ir labs laiks, izlien un noēd kartupeļu lakstus ar gardu muti.
Ziedoņa vārdi “tik un tā” rosinājuši arī meklēt cilvēkus, kuri, neskatoties uz smagiem dzīves pārbaudījumiem, nav apstājušies, bet kļuvuši par cilvēkiem ar lielo burtu. Tā līdzās laukam slejas neliela siltumnīca – Augtuve, kurā var iepazīt arī šādus cilvēkus – Ēvaldu Valteru, Zentu Mauriņu un Aleksandru Čaku.
Žanete Grende skaidroja: “Aleksandrs Čaks kā jaunietis, pusaudzis devās 1. pasaules kara bēgļu gaitās, pieredzēja tīfu, badu, redzēja, kā cilvēks apēd cilvēku. Kad atgriezās Latvijā, viņa darbus negribēja publicēt. Bet šobrīd viņš ir tautā mīlēts, un ļoti svarīgi ir saprast, ka, neņemot vērā Kolorado vaboles vai kovidu, vienalga iespējams no viņa darbiem gūt iedvesmu.''
Karstā vasara ir arī ļoti pa prātam pavasarī lauka malā uzslietajiem bišu stropiem. Lai arī namiņam līdzās iesētajam āboliņam blakus aug nezāles, bitēm medus vākšanas vietu netrūkst.
