Krimuldas novada zemnieku saimniecība „Zutiņi” ir ģimenes saimniecība, kur tiek audzēti stādi, dārzeņi, ziedi, arī dažādi graudaugi. Bet nenoliedzami viens no saimniecības lepnumiem ir ilgus gadus veidotā pupiņu kolekcija.
Ar to iepazīstināja viena no „Zutiņu” saimniecēm Rūta Beirote: “Mūsu mājās vienmēr ir audzētas pupiņas. Un tad, kad pienāca rudens, tad bija tas lielais prieks tās lobīt un skatīties, kas tad ir sanācis, varbūt kaut kāda jauna izveidojusies. Tas bija tāds ģimenes kopā būšanas laiks, kopīgs darbs un kopīgi prieki. Tad, kad pienāca rudens, tad omīte teica: klau, man ir jāaiziet uz kaimiņiem, jāapskatās, kādas pupas viņiem šogad sanākušas. Tad bieži vien kaimiņiem aiznesa, kas viņai jauns, dabūja, kas kaimiņienei jauns. Tā notika pupu maiņa, arī krāsu, tā bija tās mazās kolekcijas pieaudzēšana. Nu, protams, braucot uz tirdziņiem, mēs redzam: re, kur kādai tantei ir kāda krāsa, kas mums nav, un tā jau vien gribētu nopirkt, un tā tas aiziet un aiziet. Un tā tas šogad jau ir izaudzis uz kādām 50–60 stabilām šķirnēm.”
Pupiņu kolekcija tiešām iespaidīga, vispirms jau krāsu ziņā: baltas, brūnas, melnas, violetas un arī ar dažādiem rakstiem.
“Mēs necenšamies savākt pupiņas no ārvalstīm. Mēs savācam visas tās, kas stabili aug Latvijā,” pastāstīja Beirote.
Pirms pieciem gadiem ar „Zutiņu” kolekciju varēja iepazīties arī Itālijā, Turīnā, kur noritēja tradicionālais un prestižais asociācijas „Slow Food” pasākums. Tajā zemnieki un mazie ražotāji no 160 valstīm rādīja savu veikumu, būtībā demonstrējot labāko no labākā, kas izaudzis vai saražots. Arī „Zutiņu” kolekcija šajā daudzveidībā nepalika bez ievērības.
“Protams, pirmais bija kārtīgas latviešu sajūtas: ko tad nu mēs, kas tad nu mums, mums jau te nekā īpaša. Bet, aizbraucot uz šo pasākumu un rādot savu, mēs sapratām, ka mēs esam ļoti augstās pozīcijās pasaulē attiecībā uz savām krāsām, savu audzēto daudzveidību. Un tas bija stimuls mums pašiem noticēt, ka viss ir kārtībā, gan arī varbūt vēl viens tāds iemesls lepoties, ka latvieši var. Un tagad, kad esam guvuši atziņu, ka latvieši var, mēs biedrības ietvaros cenšamies rādīt un stāstīt ne tikai Latvijai, bet arī pārējai Eiropai un pasaulei: re, kā mēs varam, re, kā mums sanāk,” pastāstīja Beirote.
Šie „Zutiņu” saimniecības starptautiskie panākumi mudināja biedrību „Slow Food Straupe” plašāk iepazīstināt gan ar saimniecību, gan arī pupiņām. Bukletā „Pupiņas atkal modē”, protams, arī receptes, sākot no dažādiem salātiem un sautējumiem, līdz pat saldajiem ēdieniem. Šo recepšu autore ir pavāre, Žagarkalna kafejnīcas vadītāja Baiba Smilga.
“Pats svarīgākais ir olbaltumvielas, un olbaltuma saturs pupiņās ir ievērojams. Un bez tām olbaltumvielām, kas ir ļoti būtiski, tie ir vitamīni, kurus mēs varbūt nelielos daudzumos varam uzņemt ar svaigiem vasaras dārzeņiem, kā kālijs un kalcijs, mangāns, tad tā šos mēs varam uzņemt ziemā,” norādīja Smilga.
Pats galvenais šī bukleta uzdevums, kā vērtē tā izdevēji, ir ne vien popularizēt pupiņas un to ēdienus, bet arī rosināt vietējo šķirņu saglabāšanu.
“Mums bija ļoti liels pārsteigums, jo izrādījās, ka Latvijā nav nevienas dārza vai krūmu pupiņu šķirnes, kas būtu reģistrēta. Ir lauku pupas, tās ir tās cūku pupas. Bet dārza pupiņas ir tā kā pazudušas, nu varētu teikt, ka pupiņām nav laimējies.
Mums ir ļoti daudz kartupeļu šķirņus, mums ir tomātu šķirnes radītas, mums ir pat eksotiskas vīnogu šķirnes Latvijā radītas, bet ar pupiņu selekciju tā arī neviens nav nodarbojies.
Mēs apzinājām vienas pupiņas, kuras sauc par cīruļoliņām. Un Pūres dārzkopības pētījumu centra zinātniskā darbiniece, vadošā darbiniece Līga Lepse mūsu sadarbības rezultātā ir apsolījusi pavasarī tās stādīt, novērot, aprakstīt. Un tad mēs ļoti ceram, ka rudenī varbūt cīruļoliņas nokļūs vai nu mantoto kultūraugu reģistrā, vai Latvijas augu aizsardzības šķirņu sarakstā. Tā ir mūsu bagātība, kāpēc to pazaudēt?” piebilda biedrības „Slow Food Straupe” valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte.
Bet vai pupiņas tik tiešām kļūst populārākas? Biedrībā „Slow Food Straupe” uzskata: jā, jo arvien vairāk ir cilvēku, kuri rūpīgi izraugās produktus, kurus likt galdā. Vairāk ir arī veģetāriešu, kuru ēdienkartē pupiņas aizstāj gaļas produktus. Savukārt pandēmijas laiks mudina arī vairāk pašiem sēt vai stādīt.
