Zems norobežojums
Lukševica novērojusi, ka Cēsu kapos ir tendence neveidot klasiskos dzīvžogus. Kapi ir gaiši, ar priedēm, un tas kopumā izskatās labi. Tas gan nav raksturīgi Latvijai, jo parasti grib veidot nožogojumu katrai dzimtas vietai. “Piemēram, Rīgas kapi ir kompakti, ļoti maziņi, bet katram, kaut vai tur ir viens vai divi tuvinieki paglabāti, ir dzīvžodziņš,” sacīja dārzniece, kura ieteica atteikties no ļoti lielas norobežotības, jo dzīvžoga kopšana prasa papildu rūpes, tas regulāri jāapcērp.
“Protams, latvietim izdzīt ārā norobežošanos būs ļoti grūti, bet uz to var paskatīties arī modernāk,” minēja Lukševica. Viņa ieteica, ja ir vēlme veidot dzīvžogu, to taisīt no kādām ziemcietēm, piemēram, no hostām. Tāds vizuāli norobežotu kapa vietu, bet tas nebūtu augsts. Arī kapu kopskats būtu krāšņāks, jo varētu pārredzēt, kā katrs sakopis.
Vienots stils
Izvēloties augus, daudzviet raksturīgi vadīties pēc tā, kā blakus iekoptas kapu kopiņas. Ja aug un izskatās labi, ideja apstādījumiem tiek aizgūta. “Piemēram, Ķeguma kapos raksturīgi viena veida hostu dzīvžogi. Vairāk nekā pusei tādi ir. Labi izskatās, ka kapi ir vienādā raksturā,” ar vairāku gadu senu novērojumu dalījās dārzniece.
Liela, zaļojoša kapu kopiņa
Vācijā, ja ir paglabāti vairāki cilvēki, ļoti populāri veidot nevis katram atsevišķu kapu kopiņu, bet vienu lielu, kārtīgi ielabot un iestrādāt augsni un iestādīt ko zaļojošu kapu kopiņas vietā, tai apkārt – taciņu. Tas izskatīsies labāk. Katrā nelielajā, šaurajā kapu kopiņā ir grūtāk ielabot augsni. Vēl ir variants visu apzaļumot, taču tādā gadījumā, visticamāk, būs nepieciešams piesaistīt speciālistu, lai nekļūdītos augu izvēlē. Uz kopiņas augu skaitam nav nozīmes, svarīgākais, lai tie nosedz visu laukumu un veidojas augu paklājs. Stādot kaut ko uz kapu kopas, jāpievērš uzmanība auga augstumam. Tam piemēroti zemi augi, piemēram, efejas, kapu mirtes, hostas, papildinot visu ar mazām pavasara sīpolpuķēm, kas nav jārok ārā. Var izmantot vertikālos akcentus.
Jo gaišāka augsne, jo neauglīgāka
Kapos augsne parasti ir mazauglīga – gan senči senās kapsētas veidoja smilšainās vietās, gan mūsdienās biežāk izvēlas teritoriju, kur augsne ir neauglīga un sausa, tātad – smilts. “Labāk izvēlēties augus, kuriem patīk šāda augsne, jo tas nav dārzs, kuru mēs varam katru dienu apliet vai vakaros ieslēgt automātisko laistīšanu,” atšķirības skaidroja dārzniece. Ja kapi neatrodas tuvu dzīvesvietai, tos parasti apmeklē reti – daudzos gadījumos vienreiz gadā, tāpēc jāizvēlas augi, kas ir ļoti pacietīgi – pacieš gan sausumu, gan nabadzīgu augsni.
Protams, augsni var ielabot, taču tam būs īslaicīgs efekts. “Var veidot pamatīgu ielabošanu ar ģeotekstilu, kas ir speciāls audums, kas augsni saglabā bagātīgāku ilgāk, bet tas neatrisina sausuma problēmu un nepieciešamību regulāri apliet,” sacīja daiļdārzniece.
Apstādījumus veido no izturīgiem augiem
Daudzi augi, piemēram, hostas, tūjas, kapu mirtes, kļuvuši par tipiskiem kapu augiem, jo ir izturīgi. Izvēlēties augus saulainai kapu vietai ir daudz vieglāk, jo tur labi augs daudzi ziedošie augi. “Moderni domāt nozīmē – mazāk darba. Tas attiecas gan uz savu dārzu, gan kapu apstādījumiem, jo laiks ir nauda. Tas attiecas arī uz augu izvēli, tāpēc jāizvēlas tādi, kas ir mazprasīgi, pieticīgi un tai pašā laikā labi izskatās,” ieteica Lukševica.
Mazprasīgi augi
Segliņi – pēdējā laika modes tendence kapu apstādījumos. Tas ir neliela auguma mūžzaļš krūms ar krāsainām lapām. Ja tas izaug par augstu, to var veidot, cirpt. Piemērots kapu kopiņu apstādīšanai. Ēncietīgs, bet mitrumu mīlošs augs.
Efejas – labs sedzējaugs, kas piemērots ēnainai vietai. Salīdzinoši īsā laikā sakuplo un var sasniegt ievērojamu apjomu. Iekopjot kapu apstādījumus, priekšroku dod augiem, kuri pēc iespējas ilgāk izskatās estētiski, jeb tiem, kas lapas uz ziemu nenomet. “Vislabāk es ieteiktu izmantot augus, kuriem visu laiku ir zaļš lapojums. Tie nav tikai skujkoki, pat vērtīgāki ir lapu kokaugi ar mūžzaļām lapām. Tie lapas maina, protams, bet tas notiek pakāpeniski, mēs to nejūtam,” padomu sniedza dārzniece.
Rododendri – tie labi izskatās un tiem ir maza sakņu sistēma. Problēma, ka tie ir dārgi un šķiet vilinoši garnadžiem. “Diemžēl tas ir bijis visu laiku – padomju laikos un mūsdienās –, ka zog kapu augus, ar to jārēķinās. Ja tie ir lauku kapi, tad droši var izmantot tādus augus kā mūžzaļie rododendri, bet, ja tā ir Rīga, Jūrmala, diemžēl neieteiktu,” sacīja Dace.
Bukši – pieticīgs mūžzaļš augs, tāpēc piemērots ēnainiem kapiem. No tā var veidot dzīvžodziņu vai taisīt apaļu formu. Arī bukši ir vilinoši zagļiem, tāpēc jāizvērtē, vai tos stādīt.
Tūjas – ļoti izturīgs augs, kas labi pacieš sausumu un labi aug gan ēnainā, gan saulainā vietā. Tām ir dažādas šķirnes – gan vertikālas, gan apaļas, gan pavisam nelielas. Izvēloties šķirnes, kas ir jau ar gatavu formu, tā nebūs jāveido un tūja arī turpmāk augs sākotnējā formā. Turklāt dažādu formu tūjas kapu apstādījumos ir modē. Augu cirpšana prasa laiku, tāpēc dārzkope iesaka izvēlēties tādus, kuriem tas nav nepieciešams.
Kapu mirtes – ziemcietes, mūžzaļi augi ar ziliem ziediņiem un tumši zaļām lapām. Labi nosedz kapu kopiņu, var izmantot arī lielāka laukuma noklāšanai.
Kadiķi – tie iespējami dažādās formās un piemēroti gaišiem, saulainiem kapiem, jo ir sausuma izturīgi. Ir arī dažas sugas, kas pacieš lielāku ēnu, piemēram, vidējais kadiķis.
Hostas – izturīgas ziemcietes, kurām netraucē ne ēna, ne sausums. Īpaši piemērotas ēnainiem kapiem. Tās plaukst maija beigās, bet pa ziemu lapas nomet. No tām var veidot gan nelielu dzīvžogu apkārt kapu kopiņai, gan, piemeklējot zemākas šķirnes, kas ir augstumā no 10 līdz 20 centimetriem, stādīt uz kapu kopiņām. “Šādus stādījumus var papildināt ar mazajām sīpolpuķītēm. Piemēram, sniegpulkstenītēm, krokusiem. Tas dos skaistumu periodā, kad hostām nebūs lapu,” ieteica dārzniece.
Pahisandras – mūžzaļi augi ar maziem baltiem ziediņiem. Laikā, kad nezied, tās rotā zaļas lapas.
Spožās klintenes – lapu kokaugi, ko izmanto dzīvžoga veidošanai. Tās regulāri jācērp, lai nepāraugtu.
Alpu vērenes – piemērotas dzīvžogam. Lieliski pacieš noēnojumu un labi padodas veidošanai. Zied maijā, ogas nogatavojas jūlijā.
Čīkstenes – tām netīk ēnaina vieta, tāpēc piemērotas saulainiem kapiem. Tās ir izturīgas un lieliski aug nabadzīgā augsnē.
