Eiropā sastopamas divas savvaļas sugas
Egles ir ļoti seni augi. Kailsēkļi, pie kuriem pieder arī egles, zināmi kopš karbona perioda, tas ir – pirms 300 miljoniem gadu. Savvaļā šie skujkoki sastopami pārsvarā ziemeļu puslodes mērenajā joslā – Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Tie mēdz veidot gan plašas egļu tīraudzes, gan augt kopā ar citām koku sugām, veidojot jauktu koku mežus. Pasaulē zināmas apmēram 35 egļu sugas. Virzienā uz dienvidiem tās sastopamas pārsvarā kalnu rajonos, kur vēsāks klimats, piemēram, Alpos, Himalajos, Ķīnas kalnos. Āzijas tālākajos dienvidos egles aug netālu no tropu loka Birmā un Taivānā, bet Amerikā dažas pavisam nelielas populācijas atrodamas Meksikā. Eiropā savvaļā aug divas egļu sugas – mums labi zināmā parastā egle un Serbijas egle, kas nelielās platībās aug Serbijas kalnos un kā apdraudēta suga ierakstīta Pasaules Sarkanajā grāmatā.
Eiropas augstākā egle aug Slovēnijā
Egles mežā var sasniegt ievērojamus izmērus, jo itin labi spēj augt citu koku noēnojumā un pacietīgi gaidīt savu izstiepšanos līdz meža augšējam stāvam. Mežos vidēji tās sasniedz ap 30 metru augstumu, taču visaugstākā egle Latvijā ir 45,3 metrus augsta, tā aug Sautas kalnā. Eiropā augstākā egle reģistrēta Slovēnijā un tās garums ir 62,26 metri.
Vislielākās un kuplākās egles izaug skrajos mežos, kur tās izstiepjas augstu virs pārējiem kokiem, vai arī augot kā atsevišķi koki dažnedažādās vietās. Jaunās egles labi spēj augt lielāku koku noēnojumā, bet vēlāk ar saviem spēcīgajiem un kuplajiem zariem tos var pat izkonkurēt. Egļu dzīves vidējais ilgums ir 200 gadi, bet maksimālais – 300. Senas egles koksne ir īpaši skanīga, tāpēc to izmanto mūzikas instrumentu, piemēram, vijoļu un ģitāru izgatavošanai. Šiem mūžzaļajiem skujkokiem ir plaša, bet sekla sakņu sistēma, tāpēc tās ir samērā neizturīgas pret spēcīgu vēju.
Plašas izmantošanas iespējas tautas medicīnā
Egles plaši un daudzveidīgi tiek izmantotas tautas medicīnā. Visas egles daļas satur ēterisko eļļu, sveķus, miecvielas, flavonoīdus un minerālvielas. No čiekuriem un pumpuriem gatavo novārījumu, kuru izmanto inhalācijām, rīkles skalošanai augšējo elpceļu iekaisuma, angīnas, hroniska mandeļu iekaisuma, laringīta, faringīta, pneimonijas un tūskas gadījumā. Egļu jaunie dzinumi noder kā diurētisks, antiseptisks, spazmolītisks, sviedrējošs, žultsdzenošs līdzeklis, kā arī vitamīnu avots saaukstēšanās un augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā. Tautas medicīnā kopš senseniem laikiem pazīstama ziede, kuru gatavo no egļu sveķiem. To lieto sastrutojumu, grūti dzīstošu brūču, čūlu, ievainojumu un nobrāzumu dziedināšanai.
LSM.lv jau rakstīja par to, kā Latvijas zinātnieki skujām atraduši pielietojumu gan cilvēku veselības uzlabošanai, gan siltumizolācijai būvniecībā.
Dižākā Baltijas egle Krimuldas muižas parkā
Pirms dodies pēc Ziemassvētku egles uz mežu, iegaumē:
AS “Latvijas valsts meži” atgādina, ka katrs Latvijas valsts iedzīvotājs svētkos var nocirst vienu Ziemassvētku egli valsts mežā. To drīkst cirst meža ceļu trasēs, grāvjos, stigās, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Tās egles, kas aug jaunaudzēs vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas atzīmētas ar ozollapu, kā arī citu īpašnieku mežos, bez atļaujas cirst nedrīkst. Izvēloties egli, jāievēro daži nosacījumi – tai jābūt augstumā līdz trim metriem, bet celma diametram mazākam par 12 centimetriem, un tā jācērt līdz ar zemi, lai uz atstātā celma nesavainotos meža zvēri.
Savukārt par podos audzētu eglīšu plusiem un mīnusiem var lasīt LSM.lv rakstā “Kāpēc eglīte podā ne vienmēr ir “zaļāka” par cirstu?”.
Latvijā savvaļā aug viena egļu suga – parastā egle Picea abies. Tā ir otra biežāk sastopamā skujkoku suga Latvijas mežos aiz parastās priedes un trešā izplatītākā koku suga mūsu valstī. Egles mežos mēdz veidot tīraudzes, taču visbiežāk tās aug kopā ar dažādām citām koku sugām. Krimuldas muižas parkā aug dižākā egle Baltijā – tās stumbra apkārtmērs ir 4,58 metri.
Parastā egle ir nozīmīga koku suga mežsaimniecībā. Mežu atjaunošanai izmanto speciāli selekcionētus stādus, kas izaudzēti no mātesaugiem ar mežsaimniecībā augsti vērtētām īpašībām. Taču ne mazāk populāra ir egļu dekoratīvo šķirņu un formu selekcija, kam ir diezgan sena vēsture.
Tā kā egles pārsvarā aug mērenajā joslā, Latvijas klimats to audzēšanai ir visnotaļ labvēlīgs. Egles labi pacieš aukstumu, kā arī siltas vasaras ar īslaicīgiem karstuma periodiem.
Ja šiem kokiem nodrošina atbilstošus augšanas apstākļus, to audzēšana īpašas rūpes nesagādā. Eglēm vislabāk piemērotas vidēji auglīgas un auglīgas mālsmilts vai smilšmāla augsnes. Pirms koka stādīšanas bedrē ieteicams iestrādāt nelielu daudzumu meža zemes, jo egļu saknes veido mikorizu ar sēnēm. Jāatceras, ka seklās sakņu sistēmas dēļ egles slikti pacieš ilgstošus sausuma periodus, tāpēc to stādījumus nedrīkst pakļaut lielam sausuma riskam. Iestājoties lielam karstumam un sausumam, tās jālaista bagātīgi, bet ne bieži. Vēl jāuzmanās no vēlajām pavasara salnām maijā, kas mēdz nosaldēt jaunos dzinumus, kas ietekmē egļu dekorativitāti. Ilgākā laika periodā šie bojājumi vairs nav tik labi redzami, jo koks labi ataug.
Audzējot egles, noteikti vērts padomāt par tām nepieciešamās augšanas telpas izmēriem nākotnē. Tā kā eglēm ir sekla, bet spēcīgi attīstīta sakņu sistēma, tās uzsūks un izmantos visas pieejamās barības vielas, īpaši nerēķinoties ar kaimiņiem.
Neparastas formas egli atrod piemājas mežmalā
Rietumeiropā egļu zemo formu selekcijas pirmsākumi meklējami ap 1800. gadu. Tas ir laiks, kad cilvēki sāka skujkoku audzēšanu dārzos. Sākotnēji ļaudis atlasīja no sēklām izaugušas, dažādas interesantas un neparastas formas egles, jo tās šķita ļoti dekoratīvas un atšķirīgas no ierastajām parastajām eglēm. No tiem laikiem vairākas egļu šķirnes ir saglabājušās līdz mūsdienām. Egļu dekoratīvo šķirņu selekciju veic daudzviet Eiropā, arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Latvijā dekoratīvo egļu selekcija nav bijusi ļoti izplatīta un neviena šķirne nav oficiāli reģistrēta, tomēr zināmi sasniegumi šajā lauciņā ir.
Ap 1960. gadu Dundagas kokaudzētavas un priežu sēklu plantāciju izveidotājs un vadītājs Vilnis Mitlers mežmalā pie "Bērzgaļu" mājām atrada neparastas formas egli, ko mēdz saukt arī par Dundagas kadiķegli. Šai egļu šķirnei piešķīra skanīgu nosaukumu 'Dundanga' un tā pelnīti kļuvusi par populārāko Latvijā izveidoto dekoratīvo egļu šķirni. 'Dundangai' ir blīvs, šauri konisks vainags, gaišas, sulīgi zaļas, diezgan asas skujas, tāpēc tā saukta par kadiķegli. 30 gadu vecumā šie koki sasniedz četru metru augstumu un pusotra metra platumu. Otra populārākā šķirne ir 'V. Mitlers', kas nosaukta par godu tās atradējam. Tā ir kompakta, koniskas formas egle ar tumši zaļām skujām. 25 gadu vecumā tā sasniedz trīs ar pusi metru augstumu un gandrīz divu metru platumu.
Vietējo dekoratīvo šķirņu kolekcija atrodas Salaspilī un Kalsnavā
Lielākā vietējās izcelsmes egļu formu kolekcija apskatāma Nacionālajā botāniskajā dārzā (NBD) Salaspilī un AS "Latvijas Valsts mežu" Kalsnavas arborētumā. NBD speciālisti 20. gadsimta 70. un 80. gados īpaši pievērsās vietējo formu kolekcijas veidošanai. Pašlaik NBD kolekcijā ir 12 egļu formas, kuras lielākoties atlasītas no dabā augošām egļu raganslotām un pavairotas ar apsakņošanas metodi. Raganslotas varētu raksturot kā dabā spontāni radušās mutācijas. Formas noturība ir ļoti svarīgs šķirni raksturojošs rādītājs. Nereti stādiņš agrā vecumā aug vienmērīgi lēni un ir samērā kompakts, bet vēlāk pārsvaru ņem dabiskie gēni un koks atgriežas parastas egles izskatā. Šķirņu izvērtēšanai nepieciešams ilgs laiks, iespējams, pat vairāki gadu desmiti.
NBD kolekcijā aug tādas vietējās egļu formas kā "Silakrogs", kas 25 gadu vecumā sasniedz sešu līdz septiņu metru augstumu, un "Birzgale" ar plati konisku galotni. "Ugāle" 25 gadu vecumā var lepoties ar ievērojamu platumu – divarpus līdz trīs metrus. Īsi zari un sīkas skujas ir eglei "Zaķi", "Baldones" primārie zari no stumbra novietoti 45 grādu leņķī, bet smalkākie – nokareni.
