Stundu gara rinda pie izstādes
Šo ziedu vēsture apvīta ar dažādām leģendām – tos dāvināja gladiatoriem, izmantoja zīlēšanā, sīpolus karināja kaklā, bet bruņinieki tos izmantoja kā laimes amuletu. Savulaik tautas medicīnā tās izmantotas cīņā pret zobu sāpēm, kā arī saaukstēšanos.
Par šo ziedu dzimteni tiek uzskatīta svelmainā Dienvidāfrika un Vidusjūras apgabals, bet precīzs rašanās laiks nav nosakāms – to vēsture sniedzas vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē. Eiropā kā krāšņumaugus gladiolas sāka kultivēt 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā jau bija izveidotas vairāk nekā divtūkstoš šķirņu.
Latvijā gladiolas aktīvi sāka audzēt pirmās brīvvalsts laikā. 30. gados vairākas dārzkopības firmas piedāvāja pasaulē tā brīža labākās šķirnes, tostarp kanādieša Palmera "Picardy". Sevišķi populāri šie ziedi kļuva 50. gados, kad ļoti intensīvi ar gladiolām nodarbojās selekcionārs Viktors Orehovs. Viņš arī veicināja gladiolu popularitāti Krievijā, jo šo ziedu šķirnes sūtīja pa visu Padomju Savienību.
Sešdesmito gadu sākumā par spīti dzelzs priekškaram Aldonis Vēriņš Latvijā ieveda amerikāņu šķirnes, kas bija atspēriena punkts gan selekcijai, gan gladiolu kultūrai, jo, salīdzinot ar vecajām Holandes šķirnēm, šīs spēja turēt daudz vairāk atvērtu ziedu, tie bija izturīgāki un ziedu vārpas labāk sakārtotas. Pēc tam sekoja kruzuļoto gladiolu uzvaras gājiens.
70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā cilvēku interese par rudens karalienēm bija tik liela, ka reizēm stundu bija jāstāv rindā, lai iekļūtu gladiolu izstādē. Tolaik gladiolu audzēšana bija bizness, kuru Padomju Savienībā pieļāva, bet visādi centās ierobežot.
Ziedi bez aromāta
Lai gan savulaik selekcionāriem bija problēmas radīt tīri zilas un tīri zaļas gladiolu šķirnes, šobrīd tās iespējamas visās krāsās. Tiesa gan, neviens zieds dabā nevar būt ogļu melnā krāsā, tam apakšā ir kāda nokrāsa, piemēram, sarkana vai violeta.
Šie graciozie ziedi apbrīnu izpelnījušies ar savu izskatu, bet, izrādās, tiem nav smaržas. Selekcionāri dažādos veidos mēģinājuši radīt aromātiskas šo ziedu šķirnes, tostarp arī selekcionārs Hermanis Šmits Latvijā, piemēram, izmantojot gladiolu un acidentēru krustojumu, tomēr visi mēģinājumi bijuši neveiksmīgi.
Vietējās šķirnes vai tās, kuras nāk no līdzīgas klimata zonas, nav kaprīzas. Gladiolas aug gandrīz jebkurā augsnē – gan vieglās smiltīs, gan smagā mālā. Galvenais, jāievēro šo ziedu pamatprasības – atklāts, saules apspīdēts lauks, lai rasa rītos ātri nožūst un nebojā ziedus. Gladiolas spēj pielāgoties apstākļiem, bet svarīgi tās neiestādīt ēnā starp ziemcietēm.
Aktuālākais kaitēklis – gladiolu tripsis.
Tas ir niecīgs kukainis, kuru ar neapbruņotu aci gandrīz nevar saskatīt. Tas sūc sulu gan no gladiolu lapām, gan ziedpumpuriem. Ja šie kaitēkļi savairojušies lielā apjomā, tie var izsūkt ziediem tik daudz sulas, ka tie izskatīsies kā salipuši, ar bālām, caurspīdīgām strīpām vai plankumiem. Cīnīties ar šo kaitēkli ir gandrīz neiespējami, jo efektīvi insekticīdi vairs nav pieejami. Tā kā kaitēkļi pārziemo zem bumbuļsīpolu segzvīņām, tos pa ziemu ieteicams glabāt vietā, kur temperatūra nav augstāka par +10 grādiem, lai vismaz šajā laikā tripsis nav aktīvs.
Ar 30 pumpuriem
Gladiolu šķirņu daudzveidība ir tik milzīga, ka selekcionāriem grūti izveidot kaut ko nebijušu. Vairāk var strādāt, lai uzlabotu to kvalitāti – stabila ziedu vārpa, precīzs ziedu sakārtojums un izturīgi nelabvēlīgos laikapstākļos.
Kad veido jaunu šķirni, selekcionāri iesākumā vērtē ziedu vārpas – jābūt vismaz 20 pumpuriem un vienlaikus jātur atvērti astoņi ziedi, kamēr pirmais vēl nav sācis vīst. Laimonis Zaķis redzējis pat gladiolas ar 30 pumpuriem vārpā, bet pats izaudzējis ar 16 atvērtiem ziediem. Tomēr bagātīgas gladiolas ilgi nezied, jo izjauktas to proporcijas.
Pērkot gladiolas tirgū vai veikalā, ja vēlas, lai tās ilgāk ziedētu, jāizvēlas tās, kurām tajā brīdī trīs vai četri ziedi veras vaļā.
Runājot par selekcionāriem, Visvaldis Vinķelis ir vairāk nekā 300 gladiolu šķirņu autors. Viņa labākās šķirnes populāras arī aiz Latvijas robežām. Viena no Vinķeļa radītajām šķirnēm ir "Melnā nakts". Tai ir ķiršbrūnsarkana ziedu krāsa, kura uz malām kļūst intensīvāka.
Selekcijas vecmeistars Jānis Dipāns savu darbības gadu laikā kļuva par autoru daudzām izcilām un populārām gladiolu šķirnēm, piemēram, "Sarkanā burve", kura zied spilgti sarkaniem ziediem. Juris Bāze radījis vairāk nekā 60 gladiolu šķirnes, no kurām lielākā daļa ir sīkziedu. Starp viņa radītajām šķirnēm ir "Solo", kura zied ceriņkrāsas ziediem, un to bagātīgajās vārpās sakārtoti 24 līdz 25 ziedpumpuri. Šķirne "Lote" spēj sasniegt pat pusotra metra augstumu.
Laimonim Zaķim ir vairāk nekā 40 gadu pieredze gladiolu selekcionēšanā. Viņš radījis vairāk nekā 200 gladiolu šķirņu, tomēr meistars pārliecināts, ka labākā šķirne vēl tikai taps. Zaķa pūrā ir sena, bet joprojām pieprasīta šķirne "Brīnumdare" – tās ziedi plaukst zaļā krāsā, bet pēc tam iekrāsojas sārti. Šķirnei "Zīda tīkli" ziedi viscaur aveņu rozā, pārklāti ar baltas krāsas tīklojumu.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2020. gada 29. augustā.
