Ūdensžurkas jeb ūdensstrupastes Latvijas dabā dzīvo jau izsenis, iespējams, vēl pirms cilvēki šeit iekopa dārzus, sacīja Ozoliņš. Tās sezonāli uzturas gan ūdenstilpju krastos, kur veido alas un vairojas, gan augsnes virsējā slānī, kur rok alas un pārtiek no augu saknēm. Cilvēku dārzs tām ir ļoti piemērota vide, jo augsne ir irdena, un ūdensstrupastes pārtiek gan no augu virszemes, gan pazemes daļām.
No ūdensžurku postījumiem nav pasargāts neviens dārzkopības entuziasts – reiz tās iznīcinājušas arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas īrisu kolekciju.
Vienīgais veids, kā ar tām mehāniski cīnīties, ir izveidot ap augiem žogu, kurš ierakts vismaz pusmetru zemē un tikpat virszemes daļā, norādīja Ozoliņš. Metāla sietam ūdensžurka cauri netiktu.
No tām pilnībā atbrīvoties nav iespējams, īpaši, ja dārza tuvumā ir ūdenstilpe. Ūdensžurkas reizēm izmanto arī kurmju veidotās alas, tāpēc Vācijā, Polijā un, iespējams, arī citās valstīs nopērkami dažādi atbaidīšanas līdzekļi ar tām netīkamu aromātu, ko liek kurmju un ūdensžurku alās. Taču tā ir ķīmija, kurai, lietojot to lielos apmēros, var būt kādas blakusparādības, piemēram, no dārza pazudīs sliekas, skaidroja Ozoliņš.
Protams, arī suņi un kaķi ķer ūdensžurkas un tās nokož, bet suņi izkašā bedres, kas augiem var nepatikt.
Šo kaitēkļu dabiskie ienaidnieki ir mazie plēsēji, piemēram, zebiekstes, lapsas. Arī tie, kas medī ūdenī, piemēram, ūdeles.
Lai gan Amerikas ūdeles tiek nopeltas par ūdensputnu ligzdu iznīcināšanu, tās ir arī ūdensžurku ienaidnieki. Amerikas ūdele būtu vēlama dīķī, kuram tuvumā atrodas dārzs.
Pavasarī ūdensžurkas var būt vainīgas arī pie tā, ka reizēm virs zemes parādās blīvs narcišu lapu klājums – ūdensžurkas sīpolus savilkušas vienkopus, veidojot krājumus nebaltām dienām, LSM.lv stāstīja narcišu selekcionārs un pētnieks Jānis Rukšāns. Grauzējas reizēm ievāc šo ziedu sīpolus un noglabā kā rezerves barību, bet ēd tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
