Ķepa uz sirds

Leduslācis vai plīša lācis – kāds patiesībā ir Pireneju kalnu suns?

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Negulētas naktis nedēļām ilgi un nepārtraukta klātbūtne pie kucēniem – mūziķis Aigars Krēsla atklāj ko nozīmē būt par suņu aukli 9 kucēniem!

«Jumpravas» mūziķis laukos sadzīvo ar piktu gaili un kļūst par aukli 9 kucēniem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 2 mēnešiem.

Grupas "Jumprava" mūziķis Aigars Krēsla ir teicis ardievas dzīvei lielpilsētā  un jau ceturto gadu par savu mājvietu sauc lauku viensētu. Kā katrā kārtīgā lauku saimniecībā, pagalms ir pilns ar dažādām dzīvām radībām – te ir vistas, dusmīgs gailis un jauka suņu kompānija, kas garlaikoties saimniekam neļauj ne mirkli.

Aigars pieprot dažādus praktiskos darbus, tāpēc vienmēr zinājis, ka dzīve laukos noteikti nebūs laiska sēdēšana šūpuļtīklā, klausoties putnu dziesmās. Tomēr pēc kāda laika nonācis pie sev pārsteidzošas atziņas.

"It kā šķiet, ka tu neko nedari visu dienu, bet īstenībā tu visu laiku kaut ko dari. Es pat nevaru izskaidrot – ja man tā jāsaka, ko tu šodien padarīji – neko tādu īpašu, bet visu laiku tu kusties. Tas jānovāc, tas jāizdara. Tas jānopļauj, zāle aug. Īpaši līdz Jāņiem. Nedod Dievs, kaut kas vēl ir dārzā, – tad tas arī. Aizej, ar šausmām paskaties, ka tur nezāles. Apgriezies un ej projām lamādamies."

Dārzā izaug gan kartupeļi, gan ķirbji, gan gurķi, pupas un zirņi. Bērni un mazbērni ļoti atzīst Aigara marinētos gurķus un gatavoto lečo, bet gardēži  var pieteikties uz mūziķa cepto maizi.

Kā saka pats Aigars – nekā sarežģīta lauku dzīvē nav, tikai mazpamazām uz to jāpārslēdzas.

Piemēram, viņš nav zinājis, ka vistu barībai domātie graudi īpaši jāplacina, lai mājputniem tiek viss labums no grauda.

"Gaiļi arī ir citādāki mūsdienās. Ja agrāk gaiļi modināja cilvēkus,  tad tagad viņi dzied jebkad, kad ienāk prātā. Manējais plus ir kauslīgs. Viņš kaujas ar visiem cilvēkiem, kas te svešie parādās, nav tik pazīstami. Nu, mani viņš neaiztiek, pārējos – jā. Nu, tādi dīvaini tie dzīvnieki mūsdienās," prātoja Krēsla.

To, ka viņam reiz dzīvē būs suns, viņš jau zinājis pirms pārcelšanās uz laukiem. Tāpēc, sākot saimniekot te, bija īstais brīdis, kad mājās varēja ienākt Vollija.

"Džeks bija domāts – Vollijs. No kurienes uzradās Vollijs, es nezinu. Meitene beigās iznāca – Vollija. Varbūt no krokodila Dandija. Viņam bija čoms Vollijs. Es vēl gribēju, lai suns ir ļoti labdabīgs, labestīgs. Lai viņš nevienu neapdraud, lai nav ne mazākā riska, ka viņš kādam var iekost. Labradors nav spējīgs uz tādu lietu, vai ne..." sprieda mūziķis.

Vollijas saimnieks nolēmis, ka viņa mīlulei vismaz vienu reizi jākļūst arī par mammu. Pirms mesties nezināmajā, viņš paredzējis, ka viegli nebūs, tomēr nespējis iedomāties, ka kucēnu audzēšanas process būs tik sarežģīts.

Vispirms Vollijas vairākas vizītes pie ārsta, labturības kursi, piedalīšanās izstādēs un ceļš uz Igauniju, lai kucīti sapārotu.

Saimnieks lēsa, ka līdz brīdim, kad ieguldītais darbs un rūpes atmaksājas, jārēķinās, ka jāiegulda būs vismaz ap trim tūkstošiem eiro.

Pirms kucēnu nākšanas pasaulē vetārsti gan mierinājuši, ka dzemdībās galvenais – netraucēt jauno māmiņu. Tomēr – drošs paliek drošs – Aigaram bijuši divi palīgi.

"Es būtu viens – nekad. Traks neesi... Tāpēc, ka viss ir pilnīgi savādāk. Pirms tam mums kādi speciālisti un vetārsti teica – galvenais netraucējiet mammai. Mamma pati visu izdarīs.  Nokodīs nabiņu, aplaizīs bērnu, nomazgās. Bija pavisam savādāk. Bija pustrīs naktī, viņa iebļāvās, "pukš" izlidoja bērns – pirmais kucēns. Viņa aizbēga vispār. Uz virtuvi. Ne piens viņai bija, nekas. Nekādas mātes mīlestības arī nebija. Tad mēs tur tā ņēmāmies tālāk ar visu to. Visu to, kas bija jāizdara mammai, darījām paši," viņš atklāja.

Pavisam Vollijai piedzimuši deviņi kucēni un Aigars kļuvis par pilnas slodzes tēti, noliekot malā citus pienākumus.

"Strādāt pilna laika darbu un audzināt kucēnus, – tas nav iespējams. Cilvēkam jābūt visu laiku klāt. Tā barošana, tā neizgulēšanās. Ilgu laiku tikai viena doma – kaut dabūtu pagulēt. Pēc laika tas intervāls palielinās. No sākuma ir divas stundas. Tad ir pa trijām. Diezgan ilgi. Kucei deviņi kucēni ir daudz. Katrreiz jāatceras, ka jāgriež viens sāns. Vieni pupiņi, otri pupiņi. Un, protams, ar to pienu nepietiek... Tad jātaisa ir pudelītes – viena tur, otru tu baro."

Aigars nespēj iedomāties, ko darītu, ja suņuki būtu piedzimuši ziemā, kad visu laiku viņi jātur istabā – spilgtas atmiņas ir par "kaku periodu". "Smaka ir tāda... Es panesu. Bet, kā ir cilvēkiem dzīvoklī, ziemā... Kā to var dabūt gatavu? Tad, kad bija mēnesis, tad es vienkārši ierīkoju ārā to būšanu visu... naktsmājas šķūnītī," viņš skaidroja.

Tagad kucēniem jau ir četri mēneši un no deviņiem suņukiem pie Aigara palikuši vairs tikai trīs. Aigars paļaujas uz to, ka labradori ir ļoti populāra šķirne un katram kucēnam atradīsies savs saimnieks, tāpēc viņam nebūs jāpaliek mājās ar četriem labradoriem. Tomēr atbildīgo saimnieku meklēšanas process nebūt nav viegls.

Par savu Volliju mūziķis sacīja:

"Suns uz tevi nekad nedusmojas. Viņš ir absolūts draugs. Viņš tevi mīl absolūti. Un tas ir ļoti pagodinoši un patīkami."

Bērnudārzs mājās netraucē Aigaram pievērsties mūzikai. Uz "Jumpravas" koncertiem turpina nākt fani no grupas pirmsākumiem, kā arī pavisam jauna publika.

Ķepa uz sirds

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti