Noraut visu jumta konstrukciju bieži vien ir vieglāk nekā jumta segumu, atzina Liede. Ja tas ir divslīpu jumts, pažobeles ir vaļā, tad vējam ir iespēja pakļūt zem konstrukcijas.
“Jā, šādas situācijas notiek.
Bieži vien tur ir divas problēmas – viena, ka tā konstrukcija nav nostiprināta, un otra, ka ir atstātas kaut kādas pažobeles, kur vējam ieķerties,” paskaidroja Liede.
Šodien jumta materiālu piedāvājums ir raibu raibais, taču tie nespēj pasargāt jumtus no vēja brāzmām. Kā atzina Liede, vaina nav pašos jumtos un stiprinājumos, bet lielākoties – darītājos: “Tos jumtus bieži vien neliek jumiķi, bet celtnieki. Jumiķis no celtnieka atšķiras ar to, ka jumiķis zina, kas uz tā jumta ir jādara, viņam ir noteikta kvalifikācija, viņš zina, kā ar vienu vai otru materiālu apieties. Tajā pašā laikā celtniekam ir uzdevums veikt darbu, un viņš viņu dara tā, kā saprot vai kā viņam lika.”
Reizēm savu darbu līdz galam neizdara arī objektu pieņēmēji, kas nereti uz jumta nemaz nav bijuši: “Viņi ir atstājuši [jumtu] darītāja ziņā, [uzskata], ka viss būs labi un zina, ko viņi dara.”
Tātad – kārtīgam jumtam virs galvas ir vajadzīgs arī kārtīgs meistars, kas to prot uzlikt un nostiprināt. Un, ja arī lielā vējā tiek atlocīta kāda loksne, pašam jumtam tomēr vajadzētu palikt savā vietā.
“Vēja slodzes tiek ņemtas 100 gadu amplitūdā, tas nozīmē to, ka jebkuram jumtam, pareizi uztaisītam, jāpaliek tur, kur viņš ir.
Tas nozīmē, ka te nav stāsts par jumta segumu, konstrukciju, kas netur, te ir konkrēti stāsts par darītājiem – vai viņi zināja, kā darīt, kā vajag, vai viņi nezināja vai arī izdarīja, kā nevajag. Dažreiz arī tie, kas prot, pieļauj kļūdas, ir visādi.”
Katru gadu spēcīgajos vējos, kad jumta vietā virs galvas parādās zvaigznes, izgaismojas vēl kāda problēma – kur atrast īstus jumta meistarus? Piedāvājumu it kā netrūkst, drīzāk, izsakoties senču vārdiem – “kas par daudz, tas par skādi”.
Tādēļ svarīgi, lūkojot pēc jumiķa, ir pārlapot ne vien sludinājumus, bet ielūkoties arī aroda oficiālajās mājaslapās. Jāpārliecinās, ka meistars ir labi apmācīts un sertificēts, uzsvēra Liede.
Der atcerēties vēl senču padomu – “skopais maksā divreiz”. Tāpēc nevajadzētu taupīt uz materiāliem un nekvalitatīvu darbaspēku.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, Dr. hist. Mārtiņš Kuplais norādīja, ka literatūrā tas nav lasījis nevienu gadījumu, ka senajām guļbaļķu mājām būtu jumts norauts tā, kā tas notiek šodien: “Varēja gadīties, ka klūgojums ir novecojis un sāk plēst pašu jumta materiālu, bet ne jau jumta konstrukciju, kā tas notiek mūsdienās, kur šī spāru konstrukcija nav pietiekoši piejūgta pie pašas ēkas klāt.”
“Guļbūvei ir tā brīnišķīgā īpašība, ka katrs baļķis ir sajūgts ar nākamo. Viss tas kopā turas tā, ka nekādā gadījumā nevar izkustināt. Un tieši tāpat ir ar jumtu – jumts, jumta spāres ir piejūgtas pie šīs konstrukcijas tā, ka veido vienu veselu,” skaidroja Kuplais
Mūsu senči pamanījās jumtus uzlikt bez nevienas skrūves un stiprinājuma. “Ēkām mežainajos apvidos lika lubu jumtus – uz spāru galiem, kas bija no dabiski izaugušām saknēm – kabām, guldīja lielu koku un tad jumta seguma materiālu vienkārši sakrāmēja. Apakšā ir bērza tāsis saliktas, tad nāk lubas, tad nāk virsū slogs, – un nevienas naglas. Stiprinājums bija vai nu koka tapas vai klūgas, vai siets, nekādas naglas, metāla daļas,” stāstīja Kuplais.
