Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Keramiķe Viola Anna Bīriņa dārzu veido pēc smaržām un skaņām

Kultūrdobe

Kultūrdobe. Keramiķe Viola Anna Bīriņa dārzu veido pēc smaržām un skaņām

Kultūrdobe. Komponists Jēkabs Nīmanis ļauj dabai vaļu

Ievas un Jēkaba Nīmaņu dārzs podiņos priežu mežā – ar vienkāršību un cieņu pret dabisko vidi

Cik vienkārši rūdītam pilsētniekam pieņemt dzīvi ārpus galvaspilsētas, baudīt mieru un iekopt zemi ap māju? Lai pierastu, nepieciešams kāds laiks, bet komponists Jēkabs Nīmanis un viņa sieva, – zinātniece, kas pēta dažādu vielu ietekmi uz ūdens organismiem, Ieva Putna-Nīmane audzē garšaugus, tomātus, ķirbjus un dažus augļu kokus. Langstiņu ciema pašā vidū, kur pašu celtā mājā viņi dzīvo jau gadu, ir dabiska meža pļava un līdz ar to arī neauglīga augsne, tāpēc gardumi iedēstīti dažāda izmēra podiņos. Jaunie langstinieši ap savu māju cenšas saglabāt dabisko vidi.

Saglabā meža sajūtu

Ievas vecvectēvs reiz nopirka šo zemi un uzreiz pārrakstīja savai meitai. Un tā no paaudzes uz paaudzi tā tika mantota, līdz tagad nonākusi Ievas īpašumā. Pirms šeit sāka saimniekot Nīmaņi, te izskatījās kā mežā – priedes, čiekuri, balta smilts, smilgu pļava, lai gan arī tagad saimnieki centušies to pēc iespējas saglabāt. "Parasti visi baidās no tā, ka koki kritīs virsū, bet tā tomēr ir vērtība," teic Jēkabs, skaidrojot izvēli saglabāt lielu daļu priežu ap māju.

"Tā skaitījās meža zeme, bija brikšņi. Kad taisīja mājas plānu, sākām domāt, cik daudz zemes atmežot. Mēs to transformējām, bet ne visu atmežojām," skaidro Ieva.

Nīmaņi atzīst, ka apzināti mēģinājuši saglabāt meža sajūtu. "Mums pat bija tā, ka daļa koku ir atmežotajā teritorijā, bet mēs izlēmām tos atstāt, jo likās, ka ar reljefu saderas kopā," viņa saka, atzīstot – ir mazliet bail, ka priedes tik tuvu mājai, jo koki vai to zari var nolūzt stiprākos vējos, bet plānots aicināt arboristus, lai tās apkoptu un novērstu potenciālo bīstamību, turklāt māja ir apdrošināta.

"Es neesmu mēģinājis apliecināt savu ego, iznīcinot pārāk daudz," saka Jēkabs, pieminot, ka ir cilvēki, kuriem patīk visu uztaisīt pa savam.

Viņu doma bija nepostīt dabu, bet mēģināt pašiem integrēties un iedzīvoties tajā vidē, kāda te jau ir. Gribējās saglabāt dabisko reljefu, nevis pārvērst pagalmu par golfa laukumu ar perfektu zālienu. "Mežā būt ir patīkami un jauki, un, ja tā ir tāda meža pļava pie tavām mājām, tas ir kaut kas ļoti īpašs, jo tādu tipisku mauriņu pļāvēju jau ir ļoti daudz," teic saimnieks.

Viņš pieļauj, ka varbūt pēc desmit gadiem šajā vietā izskatīsies pavisam citādāk, jo viņi šeit dzīvo tikai gadu. "Nav tā, ka mēs ar baigo ainavu arhitektūru te aizraujamies. Vienkārši darām tā, kā mums patīk – pa vienkāršo," viņš nosaka, minot, ka šobrīd svarīgāk ir pabeigt darbus, kas saistīti ar mājas celtniecību. Ieva neatminas, vai vecmāmiņai, kura iepriekš šeit dzīvoja, bija iekoptas dobes, bet jaunajiem zemes saimniekiem tādu to klasiskajā izskatā nav.

Garšaugi un zaļumi rokas stiepiena attālumā

Vai bumbieri vēl iespējams glābt?

Dārzkopības pētniece Inese Drudze, aplūkojot bojātās bumbieres fotogrāfijas, min vairākus iespējamos cēloņus. Viens variants ir, ka tie ir vienreizēji fizioloģiskie jeb mehāniskie bojājumi, piemēram, trāpījis skābais lietus, lapas sasitusi krusa, tās pēc tam atmirušas un kļuvušas brūnas, vai varbūt tās apdegušas no rasas pilieniem, kuros saules gaisma radījusi lēcas efektu. Tādā gadījumā bojājumi neprogresēs. Nākamajā gadā koks saplauks un no bojājumiem nebūs ne miņas.

Otrs variants ir, ka koks inficējies ar kādu sēņu slimību. Tādā gadījumā bojājumi pastiprināsies. Tad palīdzēt var vien ķīmisku līdzekļu izmantošana, miglojot koku. Parasti iesaka stādīt dabiski izturīgas šķirnes, kas neslimo.

Trešais variants, ja lapas brūnē un kalst vienlaicīgi, tad, iespējams, ir sakņu bojājumi, kas traucē kokam baroties caur tām. Tad, nerokot ārā koku, vajag uzmanīgi parušināt un paskatīties, kas notiek ar saknēm. Varbūt tās apgrauzušas peles vai tur izveidojies skudru pūznis.

Speciāliste atzīst – varētu likties, ka koks neizskatās skaisti, bet arī nekas traģisks tas nav, koks vēl nemirst! Viņa iesaka nesteigties un pavērot koku. Ja, piemēram, nedēļas laikā bojājumi nepastiprinās, uztraukumam nav pamata. Ja bojājumi palielinās, sāk kalst dzinumu galdi, jāmeklē speciālista palīdzība.

Lai izveidotu dobes neauglīgajā priežu meža augsnē, tā kārtīgi jāuzlabo, uzberot virsū pamatīgu melnzemes kārtu un to regulāri mēslojot. Apkārtējie kaimiņi tā arī izdarījuši. "No sākuma es vispār neko negribēju, bet tā kā man ļoti patīk gatavot, audzēju pārsvarā garšaugus, ķirbji vienkārši nāca bonusā pa ceļam līdzi," pastāsta Ieva. Vienā pagalma stūrī atrodas vairāki podiņi, kuros zaļo piparmētras, baziliks, pētersīļi, salvija, sīpolloki un citi garšaugi un zaļumi. Lielu daļu no tiem sadāvinājuši draugi, bet, piemēram, timiānu iedeva Ievas mamma, kurai tas bija izpleties dārzā.

"Es visu laiku saku, ka man nevajag dārzu, bet tāpat pamanos arī pati kaut ko nopirkt," teic Ieva.

Nesen uzradusies kaste ar baziliku. Viņa priecājas par iespēju iziet pagalmā un noplūkt pašas audzētu pētersīli, jo tad izpaliek tā pirkšana veikalā.

Līdzās garšaugiem nogatavojas arī otrās paaudzes ķirbji. Pagājušogad, vēl dzīvojot Rīgas dzīvoklī, kas bija ļoti saulains, Ieva izdomāja pamēģināt kaut ko izaudzēt. Iegādājās divas paciņas ar ķirbju sēklām, jo zinātāji ieteica iestādīt vairāk, ņemot vērā, ka retā vien izdīgstot. Zaļo pirkstiņu vai iesācēju veiksmes dēļ no 19 sēklām iznāca 17 ķirbju stādi. Lielu daļu Ieva centās izdalīt citiem, jo ārā mest bija žēl.

Nav arī tā, ka šī meža zeme ir bieds visiem augiem. Piemēram, Ieva uzzinājusi, ka rododendriem šeit patiktu. Bet neauglīgā augsne nav vienīgais iemesls, kāpēc šeit nav izveidotas dobes. "Nav laika tam visam, jo mēs abi esam strādājoši, kā arī man iepriekš nav bijis jārūpējas par tādu īpašumu," iemeslus min Ieva. Liels paldies jāsaka Jēkaba māsai Ievai, kura rūpējās par augiem, kamēr Nīmaņi trīs nedēļas bija Aviņonas teātra festivālā.

"Mums dārza darbu nav tik daudz, tāpēc to dalīšana sanāk diezgan dabīga un intuitīva. Es nopirku trimmeri un pļauju zāli, viņa nopirka ķirbju sēklas un audzē ķirbjus. Es tos ik pa laikam varu apliet, kad vajag," stāsta Jēkabs. Vēl viņš griež krūmus un apzāģē kokiem zarus.

Pie mājas terases aug kļava, kura rudenī nomet košās lapas, ar ko saimniekiem jātiek galā. "Es jau sen teicu, ka jāzāģē nost, jo tās lapas jāgrābj, man to nevajag," teic Ieva, piebilstot, ka krāšņais rudens skats nav tā vērts, to var baudīt arī netālu esošajā mežā.

Aktieris Gatis Gāga pirms pāris gadiem Nīmaņiem uzdāvināja ābeli un bumbieri. Abi iestādīti viens otram līdzās. Bumbieres lapas šovasar klāj brūngani un melni plankumi.

Pilsētnieki ārpus pilsētas

Abi Nīmaņi sevi joprojām dēvē par pilsētniekiem un vēl tikai pierod pie rāmās dzīves Langstiņos. "Es trešajā paaudzē esmu rīdzinieks un man patīk tādas lietas, es joprojām daudz socializējos un braukāju apkārt. Man tā mierīgā dzīve, ko parasti cilvēki uz mūža otro pusi atvēl, nopērkot īpašumus un pārvācoties uz laukiem, vēl nav pienākusi. Es joprojām mentāli esmu pilsētā," teic Jēkabs. Viņam arī uz ielas pusi gribējās caurspīdīgu žogu, turklāt ilgu laiku viņi dzīvoja vispār bez tā. "Man te nav nekas slēpjams. Es pie tās dzīvības esmu pieradis arī pilsētā, ka redzu cilvēkus," viņš saka.

Lēmums celt māju Langstiņos uz Ievas mantotās zemes nāca dabiski un bez ilgām šaubām. "Dzīvē, lai attīstītos, ik pa laikam vajag izmaiņas. Kas tā viegli nāk, laikam tomēr jāpieņem, un es pilnībā ļaujos un spēju iedomāties sevi dzīvojam attālināti no centra," saka Jēkabs, piebilstot, ka pagaidām jūtas diezgan komfortabli, īpaši pandēmijas laikā ir lieliski dzīvot privātmājā.

"Vasarā vispār kūrorts. Nav sajūtas, ka jābrauc kaut kur atpūsties. Vienkārši esi mājās," viņš nosaka.

Lai strādātu, radītu mūziku, Jēkabam ir vajadzīgs vien iekšējais komforts un līdzsvars, un tas nav atkarīgs no apkārtējās vides. Līdz šim mieru veiksmīgi izdevies rast arī steidzīgajā pilsētas vidē: "Es neesmu no panteistiem, kas apdzied dabas skaistumu un ka tikai tā spēj sniegt iedvesmu. Skatoties Pirmo formulu, apgaismību var iegūt tikpat labi, kā ceļojot uz Indiju. Man nav panteistiskās, romantiskās vīzijas, bet tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka tā daba, kas tev ir apkārt, iedarbojas ļoti spēcīgi."

Langstiņos, protams, ir klusāks, apkārt mežs un ezers, bet tomēr svarīgākais Jēkabam šķiet cilvēka spēja atrast līdzsvaru sevī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt