“Pūrē es atradu vecos dārzkopības žurnālus. Tie nebija sadedzināti par laimi un bibliotēkā noslēpti bez reģistrācijas,” par grāmatas pirmsākumiem stāsta Skrīvele.
Atskatoties Latvijas augļkopības vēsturē, Skrīvele stāstīja, ka starpkaru periodā āboli, galvenokārt antonovkas no Latgales, tika eksportēti uz Vāciju. Tāpat uz Somiju veda plūmes, upenes – uz Eiropu. Sākoties padomju okupācijai, viss mainījās un augļkopības nozare daudz kur tika pamesta novārtā.
“Maskava bija nolēmusi, ka Latvija ir lopkopības zeme. Te nav ko audzēt graudus maizei, to izaudzēs Ukrainā. Kāpēc audzēt ābolus un vēl kaut ko? To izaudzēs Moldāvijā. Zemenes? Zemenes kādreiz gadsimta sākumā uz Pēterburgu veda. Visa Jūrmala apgādāja Pēterburgu ar zemenēm. Nē, Jūrmala būs vissavienības kūrorts,” stāstīja Skrīvere.
Rezultātā Latvijā palika vien dažas vietas ar lieliem dārziem. Vecās zināšanas pamazām izzuda un, atgūstot neatkarību, nācās no jauna visu mācīties, ņemot piemēru no Vācijas.
“Nekas jau nebija derīgs īsti. Tas, kas Vācijā der, mums neder. Mums ir cits klimats. Cita augsnes apstrāde,” skaidroja pētniece.
Skrīvere tagad atzina, ka pati pēc neatkarības atgūšanas interesentus mācījusi nepareizi, pat ābeles stādījuši aplami.
Viņas grāmatā vieglā, saprotamā un izskaidrojošā veidā aprakstīti daudzi vērtīgi padomi, kas būs derīgi mūsdienu augļkopjiem.
Pētniece arī uzsvēra, ka nevajadzētu aizrauties ar minerālmēsliem: “Ja tu minerālmēslus nedod ābelēm, ja katru gadu neapstrādā, tad uz ābeļu saknēm izveidojas simbioze ar sēnēm. Izveidojas mikorizas. Jaunākie pētījumi rāda, ja nelieto minerālmēslus, tad mikorizas neaiziet bojā. Ja lieto minerālmēslus, mikorizas aiziet bojā. Ābeles ir tik gudras, ja mikoriza ir, tad viņas dabūs jebkuru minerālvielu, kas augsnē ir.”
Grāmatā apkopoti ieteikumi, kas balstīti gan uz zinātniskiem pētījumiem, gan daudzu gadu garumā sekojot līdzi Latvijas komercdārzu stāvoklim par gandrīz visu Latvijā plašāk audzēto kultūru audzēšanas, kopšanas, mēslošanas un šķirņu izvēles niansēm.
