LU Botāniskā dārza acāliju speciāliste Skaidrīte Matisone, kura par acālijām zina visu, jo par tām gādā jau 20 gadus, bēdājas, ka cilvēki pandēmijas ierobežojumu dēļ nevar apskatīt ziedu kupenas. Pirms pandēmijas šajā laikā priecāties par acāliju daudzveidību devās simtiem apmeklētāju. Tomēr jau otro ziedēšanas sezonu uzplaukušās acālijas var aplūkot tikai caur stiklu.
LU Botāniskajā dārzā acālijas sāka audzēt pēc Otrā pasaules kara. Acāliju kolekciju savulaik izveidoja pazīstamais rododendru selekcionārs Rihards Kondrotovičs. Šobrīd te ir 130 šķirnes. Vecākie augi sasnieguši iespaidīgu vecumu un izmēru. Dažām acālijām pat jau 60 gadu. Kā stāstīja Skaidrīte Matisone, acālijas "aug lēni un ilgi, var pat [augt] simt gadus, ja ir labi apstākļi".
"Ziedu formas ir dažādas. Visādas krāsas, tikai nav dzeltenas, rododendri ir dzelteni, bet acālijas – parasti baltas, rozā, raibas, sarkanas," stāstīja acāliju speciāliste.
Acālijām vislabāk patīkot svaigs gaiss, ēnaina vieta, mitrs gaiss. "Tāpēc, ja jums uzdāvina podiņu, viņš nekad nedzīvo telpās. Jo acālija var dzīvot ziemas dārzā. Siltumnīcā, privātmāju verandā, tādā vēsākā vietā. Vasarā mēs viņas nesam ārā dārzā, noēnotā vietā," uzsvēra acāliju speciāliste, piebilstot, ka pēc noziedēšanas augu apgriež, veido formu.
Acālijas esot arī ļoti kaprīzas, un uz tām nedrīkstot liet krāna ūdeni. "Upes, ezera ūdeni vai sniegu kausējam. Sniegu liekam," skaidroja Skaidrīte Matisone. Viņa stāstīja, ka audzēt acālijas pie mums dārzā neļauj klimats, – tās neizdzīvotu, bet podā augam arī esot "grūti dzīvot, elpošana nav tāda".
Acālijas ziedēs līdz maijam, taču epidemioloģisko ierobežojumu dēļ LU Botāniskā dārza siltumnīcas būs slēgtas vismaz līdz aprīlim. Lai gadiem loloto varētu apskatīt kaut vai tikai caur logu, darbinieki skaistākos kociņus pārvietos uz Palmu mājas vestibilu.
