Ērkšķogas – karalienes Elizabetes un latviešu iecienītie krūmi

Lai gan ērkšķogas mēdz uzskatīt par vecmodīgām ogām, tomēr Latvijas piemājas dārziņos tās joprojām ir sastopamas bieži. Tam ir savs iemesls - ērkšķogas ražo ilgi, reibina ar savu šķirņu un krāsu dažādību un ir lieliski uzglabājamas ziemai.  Par šo ogu pirmsākumiem un selekciju Latvijā  LSM.lv stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Valda Laugale.

Ērkšķogu ģintī ir ap 50 sugu, no kurām Latvijā sastopamas piecas, un vairāk nekā pusotrs tūkstotis šķirņu. Savvaļā tās aug Viduseiropā, Dienvideiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā Dienvidamerikā, kā arī Āfrikas ziemeļos. Tās dēvē arī par krizdolēm, stiķenēm un ziemeļu vīnogām.  

Sākumā izmantoja dzīvžogu veidošanai

Latvijā šie ērkšķainie ogu krūmi pazīstami jau diezgan sen. Sākumā vairāk izplatīti bija dažādi sēklaudži, parasti ar sīkām, dzeltenām vai sarkanām odziņām. Pirmās lielogu šķirnes Latvijā ieveda no Krievijas un Vācijas, tās pārsvarā audzēja muižu dārzos.

Krievijā pirmās rakstiskās ziņas par šīm ogām kā kultūraugu audzēšanu parādījās vēl ātrāk - 11. gadsimtā. Sākumā tās audzēja mūki savos klosteru dārzos, bet vēlāk tās sāka stādīt arī karaļu un augstas kārtas pārstāvju īpašumos. 15. gadsimtā ērkšķogas audzēja jau diezgan plaši, īpaši Piemaskavā.

Eiropā pirmās rakstiskās ziņas par ērkšķogu audzēšanu parādījās 13. gadsimtā franču psalmu grāmatā, un tās ir vienas no sanāk audzētajām ogām šajā teritorijā. Vācijā līdz pat 16. gadsimta vidum dzeloņainos krūmus izmantoja tikai kā dekoratīvu augu - dzīvžogu veidošanai. Tajā pašā laikā ērkšķogu kā kultūraugu sāka audzēt arī Anglijā. Pirmās šo ogu šķirnes parādījās tikai 17. gadsimta sākumā, un pārsvarā tās izveidoja no savvaļas Eiropas ērkšķogām. Nīderlande bija pirmā valsts, kas aktīvāk sāka šo ogu selekcionēšanu, vēlāk tam pievērsās arī briti.

Ērkšķogas Anglijas karalienes dārzā

Padomi cīņā ar miltrasu:

Pirmkārt, jāizvēlas šķirnes, kuras izturīgas pret šo slimību, otrkārt, tās jāaudzē saulainā vietā, kur ap krūmiem ir laba gaisa apmaiņa. Ik pa laikam krūms jāretina. Jāseko līdzi, cik daudz izmanto slāpekļa mēslojumu un kūtsmēslus, jo to lietošana pārāk lielā apjomā veicina miltrasas izplatību.

Ja ērkšķogu krūms jau saslimis ar šo slimību, jādomā par nākamo gadu – inficētās galotnītes un nobirušās lapas jāsavāc un jāiznīcina, lai slimība neizplatītos. Pēc ziedēšanas, ogu veidošanās laikā krūmus ieteicams miglot ar 0,5 % kalcinētās sodas un zaļo ziepju šķīdumu. To vēlams darīt vairākas reizes ik pēc 10 līdz 14 dienām. Miltrasai nepatīk šī šķīduma bāziskā vide, līdz ar to tā sliktāk attīstās. No tautas līdzekļiem var izmantot miglošanu ar kūtsmēslu uzlējumu, kas arī ir bāzisks.

Ir divas galvenās ērkšķogu sugas – Eiropas un Amerikas. Pirmās šķirnes, ko audzēja pie mums, cēlušās no Eiropas ērkšķogas. Vēlāk no Amerikas ievazāja nevēlamo šo ogu slimību, kura bojā jaunos dzinumus un lapas - ērkšķogu Amerikas miltrasu. Izrādījās, ka Eiropas ērkšķoga ir ļoti uzņēmīga pret šo slimību, bet šķirnes, kas audzētas Amerikā – izturīgākas, tāpēc selekcijā sāka izmantot arī Amerikas ērkšķogas. Mūsdienās audzē abu sugu krustojumus.

Anglijas dārzos ērkšķogas vēsturiski ieņem nozīmīgu vietu. Kaimiņi savstarpēji sacentās, kuram izdosies izaudzēt lielākās ogas. Lai to panāktu, izmantoja dažādas metodes, piemēram, krūmiem pievienoja ūdens pievadi, lai vairāk piekļūtu mitrums un ogas augtu lielākas. Anglijā radīta šķirne, kura ražo ogas plūmju lielumā. Šajā zemē ērkšķogas sauc par „zosu ogām”, jo tās tiek pasniegtas kā piedeva zosu un pīļu ēdieniem.

Šīs skābeni saldās ogas savā dārzā audzēja arī Anglijas karaliene Elizabete. Kādreiz šajā zemē ērkšķogas bija ļoti iecienītas, tās auga gandrīz katrā dārzā, taču mūsdienās citas ogas tās izkonkurējušas, jo daudziem netīk šo krūmu asie ērkšķi, kas apgrūtina ogu ražas novākšanu un saskrāpē rokas. Selekcionāri mūsdienās radījuši arī vairākas šķirnes, kurām nav ērkšķu.   

Latvijā radīta pirmā šķirne bez ērkšķiem

Latvijā kādreiz darbojās vairāki selekcionāri, kuri veidoja jaunas šo ogu šķirnes. Vieni no ievērojamākajiem bija Jānis un Aivars Šterni un Arvīds Vīksne. Tagad ar šo ogu selekciju nodarbojas tikai Dārzkopības institūtā. Tieši tur vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa pēdējos gados piereģistrējusi divas jaunas šķirnes – „Maija” un „Rita”. „Maijas” ogas ir zaļganā krāsā, bet „Rita” ir selekcionēšanas sasniegums Latvijā – tā ir pirmā šeit radītā ērkšķogu šķirne bez ērkšķiem.

Šo ogu šķirnes ir zaļos, dzeltenos, rozā un dažādu nokrāsu sarkanos toņos. Jāņa un Aivara Šternu radītajai šķirnei „Kuršu dzintars” ogas ir lielas un spilgti dzeltenā krāsā. Agrās šķirnes „Avenīte”, kuras radītāja ir Arvīds Vīksne, ogas ir tumšas un saldas, bet to miza - plāna.

Ērkšķogas ir nogatavojušās jūlija otrajā pusē, bet, ja vēlas tās izmantot pārstrādei, piemēram, vārīt ievārījumu, lai labāk saželētu, ogas jāvāc brīdī, kad tās vēl nav kļuvušas mīkstas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dārzs un mājas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti