Kā atzīst Renāte, doma par Sporta pils dārziem radusies “egoistisku iemeslu dēļ” – viņa pati gribējusi dārziņu. “Es nevarēju atrast tādu dārziņu Rīgā, kam varētu pievērst pienācīgu uzmanību – sapratu, ka Lucavsalu nespēšu izbraukāt. Nesen arī biju atgriezusies no studijām Ņujorkā, kur ir ļoti daudz urbāno dārzu, tāpēc šī doma bija iesēdusies zemapziņā. Covid-19 pandēmijas laikā daudz sēdēju mājās un skatījos pa logu, līdz saskatīju tur Sporta pils teritoriju.” Kā stāsta Renāte, sākotnēji domājusi, ka ierīkos tur sev dārziņu pati, bet, apzinot teritorijas lielumu, radās ideja par vietu vairākiem dārziņiem. Tā pamazām attīstījies Sporta pils dārzu projekts.
Renāte atzīst, ka dārzu ierīkošanā lielākās galvassāpes sagādājuši tehniskie jautājumi, piemēram, ūdens pievilkšana. “Ņemot vērā, ka man nav nekādas pieredzes ne arhitektūrā, ne pilsētplānošanā, ne dārzkopībā, ne arhitektūrā, sākotnēji biju ļoti optimistiska – pat domāju, ka to bedri varētu aizbērt ar zemi un tur augs rožu krūmi. Paldies Dievam, satiku ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni, kas man pateica: tas nav reāli,” atceras Renāte.
Dārzi, kuros aug kopiena
Renāte atzīst – lai arī jauno dārzkopju atrašana problēmas nav sagādājusi un pašlaik izveidojies jau vairāk nekā 100 cilvēku liels gaidīšanas saraksts, kopienas dzīves uzturēšana dārzos prasa īpašas rūpes. “Lai šis projekts varētu notikt, jāiesaistās lielam cilvēku lokam – pirmajos mēnešos man bija enerģija, lai to iznestu, bet skaidrs, ka entuziasms strauji krīt. Piesaistīto cilvēku entuziasms krīt vēl straujāk, un tu visu laiku attopies, ka esi viens, bet tavā pārziņā ir 150 cilvēki, kuriem nemitīgi ir dažādi praktiski vai konceptuāli jautājumi. To ir grūti nokoordinēt, tāpēc svarīgi, ka visa kopiena iesaistās dārzu dzīves organizēšanā.”
Renāte norāda: lielākais izaicinājums ir pārliecināt dalībniekus aktīvi piedalīties kopienas ikdienā, piemēram, apmeklēt ikmēneša sapulces vai talkas. “Svarīgi ir pārliecināt: lai arī katram ir sava, individuāla dobīte, mēs šos dārzus esam taisījuši ne tikai sev, bet visai pilsētai. Šis projekts ir par sabiedrības veidošanu, un tajā jādomā arī par kaimiņu, ne tikai sevi pašu,” stāsta Renāte.
Viņa arī norāda, ka ne vienmēr kopienas iekšienē valda vienprātība, piemēram, veidojot dārzus, būtisks apsvērums bijusi estētika, tāpēc dalībniekiem lūgts teritorijā izvietot tikai saliekamus krēslus tumšos toņos, par ko ne visi bijuši priecīgi. Līgums ar dārziņa nomātāju var tikt arī lauzts, ja netiek pildītas saistības, piemēram, kavētas sapulces vai nemaksāts par ūdeni.
Dārzs pret vientulību
Kā stāsta Renāte, sākot darbu pie Sporta pils dārziem, domājusi par to pienesumu. “Mani motivēja doma par vientuļiem senioriem kovida laikā. Ja nemaldos, pat lasīju likumu par sniega tīrīšanu pie mājām, un tur ir izņēmums – sniegu var netīrīt vientuļi seniori. Respektīvi, “vientuļš seniors” ir termins un tas man ārkārtīgi lauza sirdi. Es domāju par to, kā mums liek justies piederība kādai kopienai un atbalsta sistēma, piemēram, kaimiņi, ko katru rītu sveicinām. Manuprāt, tas ir veldzējoši.”
Pati Renāte par kopienas spēku pārliecinājusies arī brīdī, kad sācies karš Ukrainā. “Es pati ne reizi nebiju piedalījusies piketā, bet šoreiz sapratu – tagad vai nekad. Taču nezināju ne to, kā piketā jāuzvedas, ne kas jākliedz. Ierakstīju Sporta pils dārzu feisbuka grupā savas pārdomas un jautāju, vai kāds vēl grib iet. Savācās krietns pulciņš cilvēku: atnesa plakātus, dziesmas, kāds sāka kliegt. Tas, ka kopā ar tevi ir kopiena, kurai vari atzīties, ka kaut ko nezini vai nevari saņemties, liek justies daudz labāk,” pārliecināta Renāte.
Renāte atzīst, ka vajadzība pēc šādām kopienām pilsētā kļūst arvien jūtamāka: “Rīgā diezgan populāri kļuvis būt daļai no apkaimju attīstības biedrībām, piemēram, Imantas, Čiekurkalna attīstības biedrības ir ļoti aktīvas. Tas iepriecina, jo mums vairāk vajadzētu, lai aktīva biedrība būtu ne tikai centrā, bet arī Pļavniekos, Purvciemā un Bolderājā. Tās ir balsis, ko mums vajadzētu dzirdēt, lai uzzinātu, ko šie iedzīvotāji vēlas.” Renāte norāda: kopā var izdarīt daudz vairāk, arī uzlabojot vidi sev apkārt: “Rīgas domē arī vairāk tiek novērtēta lēmumu pieņemšana no lejas uz augšu – ka savas iniciatīvas sniedz biedrības un iedzīvotāji. Tur gan vēl tāls ceļš ejams, jo jāiemācās – ja kaut kā trūkst vai kaut kas ir netīrs, tas pašam jāsagādā vai jāsatīra. Šī mentalitāte piemīt reti kuram latvietim.”
Dārzi, kas lauž stereotipus
Kā stāsta Renāte, urbānie dārzi citur pasaulē ir ļoti dažādi – gan tādi, kuros visas dobes ir kopīgas, gan tādi, kur dārzkopība no hobija pārtop dzīvesveidā un saaudzētā produkcija tiek arī pārdota. Tāpat ir dārziņi, kuros uzsvars tiek likts uz izglītību. “Piemēram, Londonā ir ļoti labs projekts “Grow”, kur ferma un dārzkopība ir daļa no izglītības programmas: bērniem pašiem jārok, jāmācās veidot kompostu, tur notiek jogas un boksa nodarbības,” stāsta Renāte.
Renāte norāda – lai cik dažādi būtu urbānie dārzi un dārznieki pasaulē, visur tiek novērtēta to pozitīvā ietekme uz garīgo veselību, turklāt šī pozitīvā ietekme var noderēt arī negaidītos veidos. “Ņujorkā top urbānās fermas projekts, kur plānots iesaistīt cilvēkus, kam ir grūti atrast darbu, piemēram, izbijušos cietumniekus. Viņi audzēs pārtiku un pēc tam to pārdos.” Kā piebilst Renāte, atšķirībā no mums, ņujorkiešiem ir daudz grūtāk tikt pie bioloģiski audzētas pārtikas un tā ir daudz dārgāka, līdz ar to šī ferma sniegtu arī iespēju ēst veselīgāk.
Par to, ka izdevies realizēt ideju par dārziem arī Rīgā, Renātei ir īpašs gandarījums. “Kad sāku šo projektu un meklēju finansējumu, daudzi man teica, ka rīdzinieki nav tam gatavi. Arī paši dārzkopji bija skeptiski – “nu kad sāks velties iekšā tie bezpajumtnieki, zags tos tomātus un viss būs netīrs”, bet nekas tamlīdzīgs nav noticis. Man ir nenormāls prieks, ka izdevās šos stereotipus salauzt,” atzīst Renāte. Kā vēl vienu pašas novērotu un pozitīvu dārzu ietekmi Renāte min arī gandarījumu, ko jūt projekta atbalstītāji, – uzņēmēji redz sava ieguldījuma nestos augļus un turpina atbalstīt arī citas vērtīgas iniciatīvas.
Cita attieksme pret dzīvi
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
Renāte ir arī pārliecināta – dārzs aicina pievērst uzmanību mazām detaļām un novērtēt to, kas ir apkārt. “Pagājušogad es pirmo reizi novēroju šo ceļu – mājās iesēju sēklu, tad izauga stāds, šo stādu sedzu pirms salnām un pēc tam atsedzu, lai tas nenosmok, tad izaug puķītes un visbeidzot no tām es novācu sēklas, no kuras augs nākamā puķe. Redzēt šo pilno ciklu ir mindblowing (ļoti pārsteidzoši – no angļu val.). Tu redzi, ka pati puķīte dara to, kas tai jādara, bet tu tikai nodrošini apstākļus, lai tas varētu notikt. Tas veido pilnīgi citādu attieksmi pret dzīvi.”
Renātei dārzā izdevies izaudzēt zemenes, zirņus, garšaugus un puķes. “Mēģināju arī tomātus, bet tie gan man iznīka – regulāri aizmirsu tos aplaistīt. Biju dzirdējusi, ka ar augiem daudz jārunā, un to arī mēģināju darīt, cerot, ka runāšana tos noturēs pie dzīvības, jo skaidrs, ka manas dārzkopības spējas tās nebūs,” atceroties smejas Renāte.
No idejas līdz dārzam
Kā sākt iekārtot urbāno dārzu? “Pirmkārt, jāizvēlas vieta, kur to darīt. Tālāk jāsaprot, kam šī zeme pieder: ja tā ir pašvaldība, ir reāli paveicies – var zvanīt un teikt: mēs šeit gribam iekārtot dārzu. Ideālajā gadījumā jāatrod vēl trīs cilvēki, kas to grib darīt – tā jau ir maza kopieniņa. Ja tas ir privāts īpašnieks, jādara tāpat kā mums, – jāatrod, kā tikt līdz viņam, un jāpārliecina, ka viņam nav nekāda riska, tikai ieguvumi,” pieredzē dalās Renāte.
Savukārt, runājot par pirmajiem soļiem audzēšanā, viņa iesaka sākt ar mazumiņu. “Galvenais ir drusku par augu palasīt un riskēt, taču, lai absolūti nenosistu savu pašcieņu, es ieteiktu sākt ar dillēm, jo tās lielākoties izaug un rada dārzniekam labu sajūtu par sevi,” smejas Renāte.
Kā stāsta Renāte, līgums ar Sporta pils dārzu teritorijas īpašnieku paredz, ka 2023. gadā zeme ir jāatbrīvo. Viņa atzīst – šobrīd vēl nedomā par nākotnes plāniem. “Projekts būs izdevies, ja kāds cits no kopienas par to sāks domāt – izdomās, ka grib organizēties vai uzrunās Rīgas domi: lūk, mums ir 400 kastes, mēs gribam pārvākties citur. Tas būtu ideālais sasniegums!” Renāte zina stāstīt, ka arī citi urbānie dārzi, kas iedvesmojošies no Sporta pils dārziem. “Tas ir brīnišķīgi, nevienu brīdi neesam gribējuši būt vienīgie!”
Vienlaikus podkāsta viešņa norāda: viņas ideālajā pilsētā ikviena zaļā josla starp ielām un ietvēm varētu tikt izmantota kā dārziņš. “Lai jebkurš savas mājas priekšā var iet ar lāpstu, uzrakt un sastādīt puķes. Bet domāju, ka mēs tajā virzienā arī ejam.”
