Mazāk izniekot dabas resursus
Dārzkopību var definēt kā radošu procesu, kurš ļauj "izkāpt no rāmjiem", jo tajā nav vietas ne kārtībai, ne perfekcionismam, un reti kad vispār var paredzēt gala rezultātu. Protams, to, kāda ir augļa garša vai lapu patiesās krāsas, ir grūti nodot caur ekrānu, tomēr ir apziņa, ka neesi tajā viens. No publicētajām "melnā darba" bildēm cilvēki izglītojas, savukārt skaistās, apstrādātās bildes motivē, parādot, ka ieguldītais darbs atmaksājas, un tas vairo prieku, ar tādu pārliecību dzīvo Ieva.
Neskatoties uz dzīvi vienā no Rīgas mikrorajoniem, viņas aprūpē ir desmitiem augu, sākot no bazilika līdz pat liellapu monsterām, tomēr vislielāko gandarījumu rada iespēja pašai kaut ko izaudzēt un apēst.
"Audzēt garšaugus, zaļumus un dārzeņus nav tikai hobijs – no tā ir arī reāls un apēdams rezultāts. Tas ļauj arī saaudzēt tik daudz, ka vasarā pēc garšaugiem un salātlapām uz veikalu vai tirgu nav jādodas – atliek tikai no rīta aiziet, salasīt, un brokastu maizītēm pietiek. Piemēram, pagājušajā pavasarī izdomāju, ka gribu uz balkona izaudzēt cukīni, un izdevās! Reiz pat draudzene uzdāvināja ķirbju stādiņu. Protams, tur nebija ķirbji kā ķirbji, bet viņš ziedēja kā traks, ļoti vijās, tāpēc dzīvoklī izmantoju viņu kā dekoratīvu virteni. Sākumā bija ķirbja lapas un arī ziedi bija iespaidīgi, bet tad uznāca vasaras vidus, un tas, saules apspīdēts, sakalta," par savu pieredzi stāsta Ieva.
Viņa atzīst, ka nereti cilvēkiem liekas bezjēdzīgi audzēt kaut ko, kas nenes augļus vai arī nes, bet Latvijas klimata apstākļos tie nebūs ēdami, ja, piemēram, nepotē tos ar potzaru no ražojoša kociņa. Spilgts piemērs ir veikalā pirkto avokado un mango audzēšana no kauliņa – izaugs garš kāts ar lapām, bet bez augļiem. Var izaudzēt arī mandarīnkoku no sēkliņām, bet jāņem vērā, ka šajā gadījumā augļi kalpos vien dekoratīvajam nolūkam. No šī aspekta audzēt dārzeņus ir krietni vieglāk.
Nepieļaut vienas un tās pašas kļūdas
Vieniem audzēšanas eksperimenti nes prieku, citiem tas ir veids, kā pēc iespējas mazāk izniekot dabas resursus, tostarp ēdienu. Reinholde stāsta, ka speciālās izglītības viņai nav, taču tas netraucē eksperimentēt, piedzīvojot gan veiksmi, gan neveiksmi un smeļoties gudrības no saviem radiniekiem, kuri saimnieko dārzkopības veikalā "Kurmītis", vai citiem augu kopšanas entuziastiem.
"Jāņem vērā, ka ne vienmēr viss veiksmīgi izdosies ar pirmo reizi. Citreiz padodies ar domu, ka nākamgad ņemsi vienkārši stādus, nevis sēsi no sēklas. Teiksim, biju iedomājusies pašgatavotu adžiku burku kalnus no čili, bet man kaut kā labi ar to neveicās. Varbūt pārpiķējot (red. – blīvi saaugušu, nesen uzdīgušu augu pārstādīšana citā vietā) kaut kur saspiests kātiņš bija vai sanāca nedaudz iekaltēt, bet tad ar saviem stādiņiem padalījās kāda meitene, jo biju publicējusi savā "Instagram" kontā bildes, kā man "neiet"," ar savu pozitīvo pieredzi dalās Ieva Reinholde.
Viņa atzīst, ka jaunas kļūdas var pieļaut, bet tās pašas gan ne. Pērn sanācis iestādīt pārāk daudz ķiršu tomātus, un beigās no 22 podiņiem bija palikuši tikai daži - daļa tika atdota citiem saimniekiem. Tāpēc šogad Ieva ir apņēmusies audzēt tikai to, kas tiešām garšo, un sekot līdzi audzējamo stādu skaitam.
Reizi nedēļā viņa kopā ar citiem dārzkopības entuziastiem dalās "zaļo pirkstiņu" pieredzes stāstos sarunu vietnē "Clubhouse". Tās atgādina, ka, piemēram, augsnē pirms sēšanas būtu ieteicams izbakstīt caurumus. Savukārt ziemā, kad ir izteikti mazāk gaismas, var izmantot augu audzēšanas lampas, bet attiecīgo mitrumu un siltuma līmeni var sasniegt, izmantojot pārtikas plēvi, ar ko pārklāj podiņus. Brīdī, kad tos apspīd saules stari, uz plēves izteikti redzami pilieni.
Nereti Ievai sanāk pieslēgt arī iztēli, un brīdī, kad aptrūkstas puķu podi, dot iespēju kādai čipšu kastei vai plastmasas kastei, kurā iepriekš glabājušies veikalā pirkti sveramie salāti. Savukārt augu etiķetes vietā ir sanācis izmantot veļas knaģus no koka. Viņa skaidro, ka pats process ir meditatīvs, un ir patīkami, kad kāds iedvesmots sekotājs uzraksta, ka viņas dēļ ir nokrāvis palodzes ar augiem.