Ceļojums pēc lavandām uz Latgales Provansu

Viens no Francijas Provansas reģiona simboliem – aromātiskā lavanda – pastāvīgi piesaista tūristus no visas pasaules. Arī Latvijai šis brīnišķīgais augs nav metis līkumu, daudzi zina par lavandu lauku Vidzemē pie Limbažiem. Tomēr sava miniatūrā Provansa ir arī Latgalē, un turp arī devās LSM.lv. 

Pavisam netālu no Daugavpils, Mirnija ciemā, kas atrodas Daugavpils novada Laucesas pagastā, jau vairākus gadus lavandas audzē Bernarda Kezika. Pēc aiziešanas pensijā nodevusies iemīļotajai nodarbei.

“Viss ir ļoti vienkārši. Esmu bankas darbiniece ar 42 gadu stāžu. Visu dzīvi domāju par darbu un algu, bet tagad nodarbojos ar to, kas dvēselei tuvs. Mirnijs ir mana dzimtene, un tagad esmu atgriezusies vecāku mājās, kur reizēm domās sarunājos ar māti un tēvu. Viņu jau vairs nav, taču šeit viņus atceras zeme, koki, viss, kas ir apkārt… Lavandas man vienmēr ļoti patikušas. Dēls mani dažkārt ved uz Limbažiem, tur ir septiņi hektāri, par ko priecāties. Iestādīju pie savām mājām 30 krūmus. Iedzīvojušies – sāk ziedēt pēc Jāņiem un zied līdz jūlija beigām. Padomāju un iestādīju vēl 96 krūmus. Un tas nav viss.

Mēs ar jums tagad sarunājamies lapenē, tā iecerēta kā lapene lavandu lauku vidū – skaistums un relaksācija.

Darba te pietiek, taču reizēm mēs ar vīru visu metam pie malas un kaifojam dārzā pie vīna glāzes. Vai arī atbrauc draudzenes pie manis dzert tēju, es vāru zāļu tējas,” stāsta Bernarda.

Katrs mazākais vēja pūtiens ietina mūs lavandu aromāta mākonī, un es atcerējos iepriekšējā dienā lasīto Hipokrāta domu par to, ka “lavanda silda smadzenes, kas nogurušas no nodzīvotajiem gadiem”.

Bernarda mēģinājusi rakstīt projektus, tostarp arī saistībā ar lavandu audzēšanu, bet atbalstu tie nav guvuši: “Bija gadījums – man pietrūka vienas balles, lai projekts tiktu apstiprināts. Sākumā ļoti satraucos, bet pēc tam nodomāju, ka velti skumstu. Projekti – tā ir atbildība un daudz “papīru”, bet tā es esmu brīva.”

Kezikas kundze ne tikai priecājas par lavandām un bauda to smaržu, viņa arī meistaro visādus mīļus nieciņus ar lavandu akcentu. Piemēram, ieliekamās zolītes, kas spēj atsvaidzināt dienas gaitā “nogurušos” apavus. Vai maisiņus – lokālos aromatizatorus. Tos var paspaidīt rokās, kad stresa ir par daudz, un kļūs vieglāk. Ir iecere izgatavot arī aromātiskas kaklarotas un smaržīgas rotaļlietas. Tas viss – lavandu līnija.

Bernardai patīk arī citi rokdarbi – šūt salvetes, galdautus, izgatavot spilvenus, restaurēt vecas mēbeles – to mājās palicis ne mazums, piemēram, no 1948. gada ir mātes skapis. Kezikas kundze maina savas mājas logu un slēģu ārējo izskatu atkarībā no gadalaika un svētkiem.  Šoreiz ieraudzīju tauriņus - tie bija gluži kā izlidojuši no Hanta Slonema gleznām, kuru izstāde “Brīnumainā pasaule” pašlaik notiek Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. “Nē, izstādē vēl neesmu bijusi, bet grasos uz to doties,” smaida Bernarda.

Viņai ir arī neliela biznesa pieredze – pagājušajā gadā Kezikas kundze piedalījās Daugavpils novada dienās: “Pārdevu lavandu pušķīšus un suvenīrus, nopelnīju 85 eiro. Šķiet daudz, taču bērni saka – mamma, tu atrēķini ceļa izdevumus, iztērēto par materiāliem… Šogad novada dienas atceltas koronavīrusa dēļ. Lai realizētu produkciju, nepieciešamas visādas reģistrācijas, atkal “papīri”, par to ir jāmaksā.

Esmu par brīvību. Ja kādam vajag lavandas, laipni lūdzu, brauciet šurp!”

Saimniecībā ir arī neliela bērzu birzs, dīķis, kurā diezgan skaļi šļakstījās zivis, ārstnieciskie augi, dažādi ziedi, ogu krūmi, jaunas ābelītes un bumbieres. Ilgdzīvotājs ir valriekstu koks – tam jau ir 50 gadu, un no 18 gadu vecuma tas dod bagātīgas ražas. “Plānu man ir milzums. Līdzās lavandām skaisti izskatās dzelteni ziedi. Kliņģerītes jau sakuplojušas, tagad iestādīju saulespuķes. Draugi dāvina stādus. Var teikt, es pamazām veidoju Požarska parku. Požarskis ir mana tēva uzvārds,” stāsta Bernarda. 

Kas vēl? Pieaugušie dēls un meita dzīvo Daugavpilī, viņi bieži apciemo vecākus. Lavandu lauku saimniece priecājas, ka bērni nav pametuši Latviju, bet nemaz nenosoda tos, kuri aizbraukuši: “Jauniešiem pasaule ir vaļā. Gribas atjaunot lepnumu par savu valsti. Atceros, kā 1976. gadā biju starptautiskā nometnē Apšeronas pussalā Azerbaidžānā. Tur ļoti cienīja tos, kas bija no Latvijas. Atminos, kā vīratēvs stāstīja – Pirmās republikas laikā ar valsti lepojās. Bet tagad… Taču galvenais – vajag strādāt. Mums tik daudz brīnišķīgas zemes…”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dārzs un mājas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti