Augstajās dobēs, ko apņem savītas lazdu klūgas, spirgti zaļumi. No rīta dzestruma tos sargā salmi. Loki jau pastiepušies, pupas izlīdušas, zirņi jau meklē, kur pieķerties. Viduslaiku pils virtuves dārzā sasēti un sastādīti 60 dažādi augi, kādus tolaik lietoja pārtikā, ar ko ārstēja un ko izmantoja dažādām saimniecības vajadzībām.
"Tai laikā ēdiens ir zāles, un zāles ir ēdiens. Tas pats, pie kā atgriežamies mūsdienās. Viņi ir daļēji spiestā kārtā veģetārieši, pat vegāni. Kad ir gaļa, kad ir zivis, gan atkal nav, kad kara gadi, bada laiki. Ja šis dārzs ir augstiem kungiem, ordeņa pils iemītniekiem, ordeņa mestram un amatpersonām, kas Livonijas galvaspilsētā rūpējās par visu valsti, tad virtuves piedevas mūsdienās - dilles, loki, salāti - bija daudz vairāk. Daudz daudz vairāk," stāsta un rāda Līga. "Lielie lauki, Livonijas lauki – bietes, rāceņi, pastinaks, burkāni, kāposti, sīpoli, tas viss ir ārpus mūriem, aiz pilsētas robežām. Arī labības lauki... zirņi, pupas - tas ir vienkāršo ļaužu uzturs pārsvarā. Tiem kungiem - tomēr izmeklētāks. Tas sautējums jau ir tāpat, bet vairāk gaļas, un tad iemācīties to visu izaudzēt, lai labi saderas viens ar otru, lai neplēšas, viens otru sargā pret kaitēkļiem, slimībām."
"Salvija ir tā, kas palīdz tikt vaļā no dažādiem kaitēkļiem. Vai nu paņemot salviju saburza lapiņas un uzkaisa virsū kā pulveri… kad salvijai lapas lielas, saburza un nobārsta. Tiek lietoti skursteņa kvēpi. Dažādas metodes. Šeit tiešām nav bijis klāt kāds mūsdienu ķīmisks līdzeklis. Ne agro plēve," turpina Līga.
Līga Eglīte eksperimentē – sēklas pavasarī sēj uzreiz dobē. Nav ziņu, ka Livonijas laikā stādus būtu audzējuši kastēs uz palodzēm. Dārzkopība toreiz nebija tik nozīmīga kā karošana, dzīres vai medicīna, lai par to rakstītu hronikās. Arheoloģiskie atradumi liecina – Cēsu pilī tolaik arī nebija tik dzidru un gaismu caurlaidīgu stiklu, lai dēsti izaugtu uz palodzes. Vai Līgai ir kāda viltība, kas augus uztur tikt spirgtus?
"Ja nu kāds galīgi ģist nost, tas parasti ir ap Jāņiem, kad jau ir lielos lakstos, tiek lietots nātru raudzējums, struteņu raudzējums, vai ķiploku raudzējums. Pats par sevi tas ir ļoti spēcīgs slāpekļa papildmēslojums, bet viņš arī augšā ceļ tos, kas nejūtas labi. Gurķi ir iestādīti, bet tomēr kaut kas dobē notiek ne tā, kā vajag. Gurķis izskatās tāds kā pavītis, kā dzeltenīgs. Reizēm ap Jāņiem ir aukstas naktis, ko darīt? Šogad mums ir ļoti interesanta situācija. Mēs tikām pie bioloģiskiem salmiem. Ne tādiem, kur lauks ir mēslots, miglots ar kaut ko dīvainu 5-6 reizes sezonā, bet īsti bioloģiskajiem salmi, kas normāli augsnē sadalīsies. Tie būs kā sedzamais materiāls gan tur, kur varēja būt nezāles, gan tad, kad ir iesēts un man ir jātiek galā ar kaitēkļiem. Un te jau ir runa par citiem. Kaķi, nezināmie kaķi, kuri atnāk vēlu vakarā, kurus es nesastopu. Daži atnāk pa dienu. Un vārnas un strazdi.. ak un vai," stāsta Līga. "Ļoti sāpīgi nākamajā dienā atklāt... ļoti grūti izaudzēti puravi, tievi mazi kā lāpāmās adatiņas, kad 10 cm garš tiek iestādīts. Kas notiek tālāk? Ierodas putni un sāk regulēt - noknābj un nomet turpat zemē. Sasprausti egļu zari, sasprausti mietiņi. Atnāk viens diplomēts dārzkopis tūrists un saka – ko jūs tur eksponējat? Kur jums ir puravi? Tie tie mietiņi? Tie ir līdzekļi, lai apmānītu putnus."
"Mūsdienu dārzkopība atšķiras no šīs te. Tas, ko moderni saka, permakultūra. Viss, kas paliek pāri no organiskiem atkritumiem, tas veido šo augsni. Tas nav kā aizbrauc uz dārzniecību, nopērk lielo kūdras paku, kur ir PH līmenis, maisu ... subrāts, kaļķis, viss, kas vajadzīgs augiem. Te ir viss, kas tobrīd ir bijis lieks - zirgu mēsli, pakaiši tepat ir zirgu staļļi. No amatniekiem paliek mizas, skaidas. Visu jau nenokurina pavardos. Tad ir aizsarggrāvis. Grāvis ir jātīra, dīķī ar pilsētas ūdeņiem - labas auglīgas dūņas, kas nonāk dārzā. Tajā laikā kuras pavardi, kalējs kaut ko dara, ordeņa ļaudis, kalpotāji gatavo ēst, jo viņi ir ordeņa maizē. Viņi ir ir kalpi. Ir pelni. Pelni nonāk uz dārza. Mūsdienās ir sarežģīti restaurēt šo augsni," skaidro dārzniece.
Sēklas dārzkope iegūst no kolekcionāriem, kuri bioloģiski audzē izturīgas senās dārzeņu un garšaugu šķirnes, un pasūta no ārzemēm. Ar laiku dārzā varētu būt plašāka seno augu kolekcija. Cēsu viduslaiku pils dārzu Līga Eglīte uzmana jau piekto gadu.
Viņa ir ne tikai dārzniece un gide. Līgu dēvē arī par zāļu sievu, jo viņa daudz zina par augu iedarbību. Zināšanas apguvusi pašmācības ceļā.
Līga saka - dārzkopība, tāpat kā hokejs, ir joma, par kuru gandrīz katram ir viedoklis. Dārzkopība izcili palīdzot izprast vēsturi, izskaidrot seno dzīvesveidu un tradīcijas, ēšanas, ārstniecības un higiēnas paradumus. Un tas maina apmeklētāju priekšstatus par viduslaikiem.
"Tajā laikā šīs mājas iedzīvotāji, pils iedzīvotāji, lieto ļoti dārgas zāles, ir vīnā savārīti garšaugi. Vīnā savārītas garšvielas. Nesen lasīju Agra Dzeņa pētījumu tieši par to, ka brauc šeit delegācijas sūtņi un ved garšvielu izlasi, kurā patiesībā ir vīns, savārīts ar garšvielām, ja vēl ir cukurs klāt, tad viņš ir arī sīrupains," stāsta Līga. "Roku mazgāšanas ceremonija parasti bijusi pirms lielajām dzīrēm, kad sarodas augsti viesi. Un ziepes varēja būt, varēja arī būt šīs pelnu sārma šķidrums, kas ir brīnišķīgs mazgājamais līdzeklis. Mēs nenovērtējam, ka mūsdienās tiem, kam ir malkas apkure, viņiem būtībā pa rokai ir ļoti izcils līdzeklis gan rokām, gan traukiem."
Līga atzīst – viņa ir noilgojusies pēc ļaužu čalām un jautājumiem, kurus aprāva jauno laiku sērga. Pēc ierobežojumu samazināšanas, Livonijas varenajā pilī būs aizvien vairāk tūristu, kuriem dārzniece jau sagatavojusi aizrautīgus stāstus par dzīvi viduslaikos un augiem.
