«Lociņu audzēšana ir mūsu ģimenes kaislība». Kā Anusānu ģimene saimnieko Preiļu pusē 

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pēteris un Maruta Anusāni, piepalīdzot meitai Amandai un dēlam Laurim, savā zemnieku saimniecība "Māras" Preiļu novadā jau vairāk nekā 20 gadus audzē sīpolu lokus. Šobrīd divās apkurināmās siltumnīcās aug jau lociņu otrā raža. Saimnieki stāsta, ka no jaunā gada līdz aprīlim – četrus mēnešus – gulēt sanākot pavisam maz, jo naktī jāceļas kurināt siltumnīcu krāsnis. Toties viņi esot rūdīti un šoziem neesot slimojuši pat ar iesnām. Lociņu sezona zemnieku saimniecībā "Māras" būs līdz pat maija sākumam, kad sāksies tomātu stādu laiks. 

«Lociņu audzēšana ir mūsu ģimenes kaislība». Kā Anusānu ģimene saimnieko Preiļu pusē 
00:00 / 04:14
Lejuplādēt

Pēteris un Maruta Anusāni ir mājražotāji – slauc astoņas govis, ražo sieru, skābē kāpostus, audzē stādus un pārdod tomātus. Taču sīpolu lociņu audzēšanu viņi sauc par savu kaislību – līdzās makšķerēšanai un sēņošanai. Jau no janvāra saimniecības divās siltumnīcās zaļo sīpollociņi. 

"Ejiet iekšā!" saimnieks Pēteris izrāda vienu no siltumnīcām. Tur ir silti kā vasarā. "Pirmā raža jau ir izpārdota, kā redzat – malējās dobes. Vidējā, tur nedaudz ir palicis. Domāju, vēl trešo ražu varēs paspēt novākt."

Šogad siltumnīcas zemnieku saimniecībā "Māras" pirmo reizi tikai iekurinātas jau 2. janvārī, un pēc trīs nedēļām pirmie lociņi jau tika vesti uz tirgu.

Maruta saka: "Audzējam trīs tonnas sīpolu, loku izaug – pusotra tonna."

Pēteris stāsta: "Agrāk stādījām 'Stuttgarter', tagad ir 'Sturon'. 'Sturon' ir sulīgāks, maigāks, kuņģi tā nededzina, ātrāk izaug. Cilvēkiem patīk."

Saimnieks Pēteris pirmās siltumnīcas uzcēla septiņdesmito gadu beigās. "Un šo pēdējo siltumnīcu uzcēla dēls viens pats, iedvesmojoties no tēva idejām un biznesa," stāsta Maruta. 

Pēterim un Marutai ir divi bērni – Lauris un Amanda, kas nu jau ir pieauguši. Dēlam ir sava gaļas liellopu saimniecība, savukārt meita darbojas latgaliskajā kultūrā.

Maruta stāsta – bērni esot viņiem palīdzējuši jau no mazotnes: "Smejos – ar netīriem nadziņiem uz skolu gāja, kamēr sagrieza sīpolus. Un prot arī sierus siet un skābēt kāpostus. Tā, ka tas bizness turpināsies bez mums, ja tikai būs entuziasms un patika." 

Meita Amanda tos laikus atceras ar smaidu: "Citreiz autobusā sēdi un saproti, ka tev smaržo rokas pēc sīpoliem, vai uz ballēm arī nevar aiziet padejot – ziemā, kad svīst rokas, tad sīpolloku aromāts labi izplatās. Visu bērnību atminos sīpolu dobēs vai tomātos. Bet tas ir forši, ka jau no mazotnes pieradina bērnus pie darba. Zeme mums daudz ko var iedot – tikai vajag prast paņemt no tās un atdot arī atpakaļ."

Ideja par sīpolloku audzēšanu Marutai un Pēterim radās aptuveni 10 gadus pēc kāzām, jo pirms tam saimnieks audzēja rozes. "Tad, kad saveda no Holandes, tad vairs rožu bizness nebija tik ienesīgs, tad izdomājām, ka audzēsim sīpolus," atminas Maruta. "Sākumā jau arī nepratām – audzējām, kā dārzā stādījām – ik pēc 10 centimetriem. Tad sapratām, ka izniekojam platības. Tad sākām kā mozaīku likt – sīpoliņus vienu pie otra."

Pēteris norāda, ka viņi audzē ekoloģiski tīru produkciju: "Mēs ķīmiju praktiski nelietojam. Stādām kompostā – tas ir kūtsmēsli, kūdra, kaļķis."

Agrāk viņi siltumnīcās stādīja sešas tonnas sīpolu. Toreiz lociņus pārdeva uzpircējiem, taču naudas ziņā tas neesot bijis izdevīgi. Tagad, lai arī sīpolus stāda divas reizes mazākā daudzumā, ienākumi esot lielāki. "Tagad divatā tiekam galā, bērni piepalīdz. Kad bija sešas tonnas, tad kaimiņu bērni, māsas bērni, mūsu bērni, vecmammas, kaimiņi, tantes – visi tika iesaistīti," piebilst Maruta.

Lociņus viņi pārdod, ved uz Preiļiem, kur tirgo arī savus mājās ražotus sierus un skābētus kāpostus. "Pēc tam iet stādu tirdzniecība, gurķi, tomāti, ziemas ķiploki. Svētdienās lielie tirgi – Viļāni, Kārsava, reizēm Krāslava, Dagda. Šodien bijām Rēzeknē," stāsta saimnieks.

Lociņu sezonas laikā – no jaunā gada līdz aprīlim – miegam Pēteris un Maruta Anusāni var atvēlēt pavisam maz, jo naktīs jāceļas kurināt siltumnīcas.

Pēteris saka: "Ik pēc divām stundām ir [krāsnī] jāsviež iekšā, ja gribi kaut ko izdzīt."

Maruta: "Kā mazs bērns. Siltumnīcās citādi nevar – ja ir mīnusi, aizsals caurules, visam biznesam gals. Toties mēs esam rūdīti – mēs no silta izskrienam ārā, es halātiņā atskrienu uz siltumnīcu. Šogad neesmu slimojusi pat ar iesnām. Un vēl labi, ka ēteriskās eļļas no sīpoliem izdalās – tas arī labi elpceļiem, iesnām. Un tās arī visus mikrobus iznīcina. Bet šogad izplānojām – salikām saules paneļus, lai nākotnē varētu gulēt. Saliksim siltumsūkņus, un tad jau būs mums vecumdienas vieglākas vai bērniem nākotne."

"Apbrīnoju! Es nezinu, vai es tā varētu," noteic meita Amanda. "Varētu, varētu – esmu pārliecināta, ka mani bērni to varētu, viņi to ir darījuši. Bija brīdis, kad mēs abi bijām slimnīcā, un tad bērni vilka vieni paši," Maruta piebilst, ka arī tagad, kad trūkst darbaroku, bērni nāk vecākiem palīgā.

Lai arī darbs laukos nav viegls, saimnieki Pēteris un Maruta Anusāni ne ar ko citu nodarboties negribētu. "Man patīk tas, ka ir mierīgi – tu ieej siltumnīcā, neviens tevi nelamā, neviens nebļauj, mierīgi nervi – tu staigā, te ir klusums, silts, pretī neviens nesaka neko," atklāj Pēteris.

Lociņu audzēšanas sezona zemnieku saimniecības "Māras" siltumnīcās noslēgsies maija sākumā, kad te sāksies tomātu stādu laiks un vēlāk arī tomātu raža.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti