"Te ir 120 [šķirnes], un mums ir mežam otrā pusē dārziņš, un tur ir vēl kādas desmit," rāda saimnieks Jānis Treimanis.
Pirms sākt sarunu par to, kā rožu kolekcija veidojusies, tās saimnieks Jānis Treimanis mudina apskatīt ziedus: "Apskatāt visus, ja jau esat atbraukuši. Jums taču interesē rozes, ne jau tas, ko es te stāstu."
Un ko redzēt tur ir. Vispirms jau tās ir perfektās, pedantiski veidotās dažādu formu dobes, kurās pat vissīkāko nezāli neatrast.
Arī par to Jānis atbildē ir lakonisks: "Kārtībai jābūt, protams."
Rožu kolekcijas sākums, kā stāsta tās saimnieks Jānis Treimanis, ir bijušas trīs rozes. Toreiz gan vēl neesot šķitis, ka rozes kļūs par nopietnu aizraušanos.
"Uzbūvēju māju un iestādīju rozes. Tad, kad uztaisīja te bruģīti, gribējās, lai gar malu ir kaut kas smukāks. No sākuma iestādīju pa vienu pusi, pēc tam vajadzēja pa otru pusi. Tad jau nāca rozes klāt, bija jādomā, kur atkal taisīt jaunas dobes," stāsta saimnieks.
"Sākās tā, ka mājas vēl nebija, bet rozes bija. Un tad jau lēnām māju būvēja, bija dažas rozes, tad tapa tā pirmā rinda. Un tad – ja pirmā rinda, tad ceļam otrā pusē vajadzēja otru rindu," sarunai pievienojas Jāņa dzīvesbiedre Inta Avotiņa.
"Māju būvējām desmit gadus, un tā lēnām, lēnām, māju būvējot, arī rozes nāca klāt.
Tad jau ar rožu kolekcionāriem sapazināmies. Un tad nepietika ar Latvijas rozēm. Viens bērns dzīvo Anglijā, un mums jau vajadzēja no Anglijas stādaudzētavas. Tagad ir tā, ka mums ir tādas rozes, kādu nav selekcionāriem, bet viņi brauc pie mums pēc potzariem un viņi uzpotē tās rozes, kuru viņiem vēl nav, bet mums ir. Un tad tālāk viņi turpina to darbu," stāsta Inta Avotiņa.
Šobrīd rožu kolekcija ir pilnziedā. Saimnieki stāsta, ka savas korekcijas vieš arī karstums, bet, protams, šāds krāšņums prasa darbu.
"Sāksim ar rudeni. Rudenī, kad beidzas ziedēšana, pirms salnām ir viss jānogriež, viss jāatlapo, visas lapiņas jānogriež. Citi saka, ka to nevajag darīt, es to daru. Neesmu nekur mācījies, tikai pēc paša pieredzes. Tad mēs sedzam ar ozola lapām, citas lapas it kā nedrīkstot, tikai ozollapas. Un tad egļu skujas uzlieku pa virsu, lai lapas neaizpūš pa gaisu," stāsta Jānis Treimanis.
Saimniece piebilst: "Bet pirms tam notiek rožu mēslošana rudenī. To arī viņš pats visu dara. No paša sākuma jau, rozi iestādot, vajag metru dziļu bedri. Viņš zina tāpat visu par slimībām, zina, kurā brīdī un kādu šķīdumu lietot, to visu pašmācības ceļā ir iemācījies."
"Man pašai mājās ir tikai kādas sešas rozes, un es apbrīnoju, ka tā var izdarīt un strādāt. Te ļoti, ļoti liels darbs ir ieguldīts, un var redzēt, ka pie tā visa sirds ir klāt," tāds vērtējums ir Alojas administrācijas Tūrisma informācijas centra vadītājai Inesei Timermanei.
Redzot šo dārzu, viņa uzrunājusi saimnieku, vai to nevarētu skatīt arī staicelieši un tūristi: "Cilvēki jau staigā garām un redz, ka tās rozes ir, ka zied un ka te tik skaisti izskatās. Un tad es sadūšojos un zvanīju Jānim, un pilsētas svētkos ekskursijā iekļāvām šo sētu. Pēc tam ielikām arī kā apskates objektu, un tad bija diezgan daudzi. Tagad arī zvana un interesējas."
Inese Timermane arī stāsta, ka šādi sakopti, krāšņi dārzi ir mudinājums un arī piemērs citiem. Bet rožu kolekcijas saimnieki uz jautājumu, kādu atalgojumu par ieguldīto darbu sniedz dārzs, atbild, ka tie, protams, ir ziedi.
"Nu nav tā, ka vienlaicīgi zied visas. Katrai ir savs laiks, viena otra līdz oktobra beigām pat zied," stāsta Jānis Treimanis.
"Man patīk vakarā iznākt un tad pasmaržot, un krāsas [baudīt]. Man patīk kā karalienei noiet garām, izstaigāt rožu rindas," saka Inta Avotiņa.
Jānis Treimanis arī piebilst, ka 130 rožu šķirnes nav tas skaits, pie kura apstāties, jo, kā jau tas kolekcionāriem ir, gribas iegūt atkal kādu jaunumu, un arī jaunām dobēm vieta vēl atradīšoties.
