Der traukiem un mūzikas instrumentiem
Ķirbim ir 13 dažādas sugas, no kurām pārsvarā audzē trīs. Viena no tām ir pudeļveida ķirbji, no kuriem senatnē romieši, grieķi un ķīnieši izgatavoja traukus. Ķirbju izmēri tam lieliski piemēroti, jo pēc formas atgādina pudeli. No ķirbja gatavotie trauki bija izturīgāki par tiem, kas veidoti no māla, kā arī ilgāk kalpoja. Tajos uzglabāja vīnu, marinēja dārzeņus, skābēja kāpostus, bet no ķirbja veidotos traukus neizmantoja ēdiena termiskai apstrādei. Šie ķirbji agrīnā stadijā, kad tie tikko aizmetušies, ir lietojami uzturā, vēlāk miza pārkoksnējas.
Ķirbja mizai ir vēl dažādi praktiski pielietojumi, kurus izmantoja sendienās – no tās var pagatavot gan plostu, gan grozu. Sievietes, lai vizuāli palielinātu matu apjomu, frizūrā izmantoja apaļās mizas.
Indiāņi no pudeļveida ķirbjiem taisīja mūzikas instrumentus. Process bija pavisam vienkāršs – gadu kaltēja ķirbi. Instrumenta skaņa rodas, sēklām sitoties vienai pret otru. Lai iegūtu skaņas daudzveidību, ķirbī izurba caurumu, iebēra akmentiņus vai stikla gabaliņus. Latvijā folkloras kopas joprojām mēdz izmantot šādus paštaisītus mūzikas instrumentus. Lai mūzikas instrumentu padarītu unikālu, to var apgleznot, jo šī ķirbja veida miza piemērota šādām radošām izpausmēm.
Tiek uzskatīts, ka uz Eiropu ķirbja sēklas atveda pasaules apceļotājs, jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs 16. gadsimta sākumā. Eiropieši šo vēl neiepazīto pārtikas produktu ilgu laiku dēvēja par indiešu ābolu.
Popularitātes pieaugums Latvijā
Kā uzglabāt?
Ķirbis ir viena no retajām dabas veltēm, kuru svaigā veidā var uzglabāt ilgu laiku, tāpēc svarīgi ievērot dažus nosacījumus, lai lielā oga nesabojātos. Pirmkārt, pēc novākšanas ķirbi nedrīkst mazgāt, jo daļai šķirņu mizu klāj specifisks, taukains aizsargslānis. Ja to nomazgā, ķirbis zaudē spēju sevi aizsargāt. Ja miza netīra, to noslauka ar drāniņu un liek nožūt. Ja ir iespēja, ķirbi pēc novākšanas var atstāt saulainā, labi vēdinātā siltumnīcā vai nojumē briest vēl dažas nedēļas. To īpaši labi var novērot oranžas krāsas ķirbjiem, ka, pēc novākšanas to paturot saulainā vietā, tas iegūst vēl piesātinātāku toni.
Otrkārt, ķirbi vajag novietot tā, kā tas ir audzis. Ja tas uz lauka gulējis uz sāniem, tad tā jātur visu uzglabāšanas laiku.
Treškārt, jānodrošina telpā vienmērīga un sausa gaisa temperatūra. Kā glabāšanas vietu var izraudzīties, piemēram, istabu vai pieliekamo, bet nav ieteicams tos turēt pagrabā, jo mitrums veicina ķirbju bojāšanos.
Āraišu ezerpils arheoloģiskajos izrakumos Latvijā atrastas liecības, ka ķirbis šajā teritorijā pazīstams un lietots uzturā jau sen. Tomēr Latvijā šī rudens velte kļuvusi populāra tikai pēdējo 20 gadu laikā. Tas, iespējams, noticis, pateicoties Latvijas Nacionālā dabas muzeja rīkotajām izstādēm. Šajā izstādē, kura rudenī pulcē interesentus un entuziastus jau kopš 1999. gada, cilvēkiem ir iespēja izzināt ķirbja daudzveidību, pārliecinoties, ka šis pārtikas produkts neaprobežojas tikai ar lopbarībā izmantojamām šķirnēm, bet gan tā garšas un vizuālā izskata diapazons ir visai plašs.
Visvairāk ķirbji sastopami ar dzeltenas vai oranžas krāsas mizu, taču to toņu gamma īstenībā ir milzīga – tas atkarīgs no šķirnes. Rozā, zaļi, brūni, ar zilganu, violetu nokrāsu un citi. Ķirbja mīkstums, kuru lieto uzturā, ierasti ir dzeltens vai oranžs, retāk – balts vai zaļš.
Pasaulē lielākā oga turpina lauzt rekordus
Ķirbim Latvijas klimatiskie apstākļi ir piemēroti, un tā audzēšana neprasa lielu piepūli. To vislabāk stādīt saulainā vietā ar trūdvielām bagātā zemē. Komposta kaudzē šo dārza velti nav ieteicams audzēt, jo barības vielu pārbagātā augsnē ķirbis izveidos lielas lapas, taču raža visbiežāk būs niecīga.
2018. gadā reģistrēts līdz šim lielākais Latvijā izaudzētais ķirbis – tas svēra 574 kilogramus, un to Kuldīgas novadā izaudzēja Luīze Neimane. Ar pasaules rekordiem ķirbja audzēšanā var dižoties Amerika, kas arī tiek uzskatīta par tā dzimteni, – tur šīs ogas svars var pārsniegt pat tonnu. Audzējot ķirbjus no sēklām, kas iegūtas no izmēros liela ķirbja, ir iespēja, ka arī tālākā raža būs ievērojamā izmērā un svarā. Audzētāji, protams, brangās ražas iegūšanas noslēpumus apkārt nebārsta, bet zināms, ka, lai ķirbis sasniegtu pēc iespējas lielāku izmēru, izmanto minerālmēslus, laista ar pienu. Jāpiemin arī, ka Amerikā klimats nodrošina, ka ķirbja augšanas un briešanas periods ir ilgāks nekā Latvijā.
Simtgades ķirbis
Saiva Pekuse ķirbju audzēšanai nopietni sāka pievērsties pirms vairākiem gadiem, iepriekš ar to nodarbojoties hobija līmenī. Izmēģinot dažādas neparastas šķirnes, parādot, ka Latvijā var audzēt ne tikai tradicionālās, izveidojusies ķirbju kolekcija. Kopumā izmēģināts audzēt ap 120 dažādu šķirņu, bet stabilu vietu kolekcijā ieņēmušas aptuveni četrdesmit. Kolekcionāre ir arī Latvijas simtgades ķirbja šķirnes autore. To sāka veidot pirms desmit gadiem, bet tā nostabilizējās pirms aptuveni četriem gadiem.
Latvijā senās šķirnes, kuras reiz audzēja kādos konkrētos reģionos, vietām uztur daži dārzkopības entuziasti, jo tās nodotas no paaudzes uz paaudzi. Latvijā ķirbju selekcionēšana nav izplatīta, jo tas ir ilgs, sarežģīts process, – šī kultūrauga šķirnes brīvās apputes rezultātā viegli sajaucas savā starpā. Ziedputekšņi ar bišu palīdzību var tikt pārnesti pat puskilometra attālumā.
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2020. gada 25. oktobrī.