Šoruden Jāņa Krūmiņa juniora uzņēmums SIA "Aļģes 1" saņēma Zemkopības ministrijas Gada balvu zivsaimniecībā "Lielais loms 2022" nominācijā "Gada uzņēmums jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejniecībā".
"Protams, tā ir motivācija turpināt attīstīties un pilnveidoties savā uzņēmumā, lai tas turpinātos, lai neizzustu," par apbalvojumiem izteicās Jānis Krūmiņš. Krūmiņu dzimtā, kā rēķina Jāņa vecaistēvs, zvejnieki ir jau četrās paaudzēs, arī Jāņa tēvs ir zvejnieks.
Vectēvs atceras, ka, kaut arī dēls izmācījies par šoferi, viņam vienmēr paticis nākt līdzi jūrā. "Viņam patika, kad bija brīvs, viņš vienmēr nāca līdzi. Tāpat arī mazdēlam – kustējās kā ūdenszāle," atminas vectēvs. Mazdēlam tad esot bijuši kādi 10 vai 12 gadi.
"Skolas laikā jau gāju jūrā un palīdzēja ūdeni pumpēt – tas bija galvenais pienākums," atcerējās Jānis juniors.
Jānis Krūmiņš juniors, var teikt, šobrīd ir viens no retajiem piekrastes zvejniekiem Salacgrīvas pusē.
"Salacgrīvā esam tikai mēs," par situāciju, kad arods izzūd, stāstīja jaunais zvejnieks. "Pārējie uz kaut kādiem murdiem tur ņemas, un tā nu pa bišķiņam jau iet nost. Pieņemsim, Šrenks, viņš jau arī kādreiz zvejoja ar stāvvadiem, bet viņš arī ir vienkārši vecs vīrs. Tur tomēr vajag cilvēkus, kas iet uz tiem stāvvadiem palīgā, un katrā laivā vismaz trīs vajag. Nav jau arī, kas nāk palīgā."
Kāds ir iemesls, kāpēc jaunie puiši vairs neizvēlas šo arodu? Kā vērtē Jānis Krūmiņš juniors, ar gribēšanu vien ir par maz, jo ļoti dārgi ir uzsākt zvejniecību. Jānim pluss ir tas, ka varēja pārņemt tēva iesākto, bet gluži no jauna sākt ir diezgan problemātiski, kā lēš Jānis, tam būtu vajadzīgi vismaz 50 tūkstoši eiro.
"Tā tīri no nulles sākt ir diezgan nereāli – tādu lielu stāvvadu zvejniecību. Ar murdiem tā kā mazliet reālāk, jo tās izmaksas nav tik lielas. Arī ar tīkliem ir salīdzinoši vienkārši – tev vajag laivu un tīklu, parastie tīkli nav tik dārgi," situāciju skaidroja Jānis juniors.
"Bet tas tad būs hobijs tikai, jo ar tīklu zveju baigi nopelnīt, man šķiet, īsti neko nevar. Vismaz mūsu Salacgrīvas piekrastē."
"Es jums pasaku – galīgi garām," par pieaugošajām izmaksām sašutis vectēvs. "Lai nopirktu.. [..], – pludiņi, enkuri, laiva, motors – viss maksā! Un cilvēkiem taču arī jāsamaksā."
Pavasara pusē, kad tikās nozares pārstāvji, lai diskutētu par piekrastes zvejniecības nākotni, viens no aspektiem bija atbalsta trūkums, jo līdz šim nav bijis atbalsta attīstībai. Tagad tiek solīts, ka jaunajā programmā varēs saņemt līdz 30 tūkstošiem eiro.
"Tie nosacījumi ir diezgan, tā teikt... ar vienu roku dod, otru ņem," skaidroja mazdēls. "Tagad būs jauns atbalsts – līdz 30 tūkstošiem eiro zvejnieki varēs dabūt, bet zvejas rīkus iegādāties nevar. Tikai selektīvus zvejas rīkus, kas ir BIOR jāapstiprina, kad tie ir selektīvi. It kā rakstīts, ka darīt var visu ko – jaunais zvejnieks var pirkt savu pirmo laivu, ja viņiem nav bijusi. Neesmu iedziļinājies tajā, jo vienkārši man laivas ir."
Ne mazāk svarīgs ir arī peļņas jautājums, te zvejnieki vērtē, ka viņu darbs ir ļoti atkarīgs no dabas untumiem.
"Kā kuru sezonu, var būt sezona, kad neko nenopelni, var būt sezona, kad normāli nopelni: tas atkarīgs no vējiem, no laikapstākļiem," piebilda Jānis juniors."
Arī vectēvs norādīja, ka svarīgi redzēt, ka ir arī peļņa. "Lai viņiem iznāk priekš maizes kukuļa un priekš sāls vismaz. Lai dzīvokli varētu nomaksāt. Johaidī – elektrība, gāze."
Taču, lai arī darbs nav vieglajiem, Jānis Krūmiņš juniors atzīst, ka to izvēlēties ir bijis pašsaprotami, ka ir jāturpina vectēva un tēva iesāktais.
"Tas būtu muļķīgi visu, tā teikt, nomest malā un atstāt visu, tas vienkārši ir jāturpina, jādara," pārliecināti teica jaunais zvejnieks.
"Protams, tam ir jāpatīk, jo, ja nepatīk, tad jau darbs nesanāks."
Šogad iegūtā zivsaimniecības Gada balva Jānim Krūmiņam nav pirmā, pērn viņš ieguva galveno balvu nominācijā "Jauns un daudzsološs nozarē".
