Kā tas ir – četri suņi? Nav tā kā drusku par daudz? Reinis un sieva Agnete pie šādiem jautājumiem jau ir sen pieraduši. Kad mājās ienāca pirmais suns Grams, abi burtiski iemīlējās labradoru šķirnē.
"Nebija tā, ka mēs pirksim suni. Mēs vairākas reizes vienkārši braucām uz patversmēm staigāties, uz "Ulubeli" un vēl visur kaut kur. Bet pēc tam bija tā – aizbraucam paskatīties, ir kucēni piedzimuši. Tieši Grams bija tas, kurš mūs tur tā īpaši nelaida projām pirmajā reizē. Pēc tam otrajā reizē - tad jau tā sirds atmaigst un liekas, ka tas jau ir mūsu suns," stāstīja žurnālists.
Pēc gada Gramam pievienojās Kino, bet vēlāk – Ollijs un Mollija.
"Mēs esam daudz kur Eiropā braukājuši uz izstādēm un, apvienojot ar kaut kādiem īsiem ceļojumiem, iepazinušies ar jauniem draugiem un paziņām caur suņiem," atzina Agnete Plūme-Ošeniece. "Mums ir Čehijā tagad pazīstami, Polijā, Lietuvā, Igaunijā braucam ciemos šad tad vienkārši arī bez suņiem. Tas paver daudzas durvis vaļā, tieši tie suņi, tā suņu komūna," atzina Reinis.
Pavisam nesen Ošenieku ģimene kļuvusi vēl kuplāka – abi kļuvuši par vecākiem savam pirmdzimtajam. Bet visu redzošā vecāku redze un pacietība iegūta krietni agrāk – to visu iemācījuši suņi.
"Neatkarīgi no apstākļiem, kādi tev dzīvē ir, vai tie mainās vai paliek, tu esi atbildīgs par viņiem. Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, ka es zinu, ka suņi ir izstaigājušies, tad es varu darīt savas lietas. Tas tāds režīms, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, - vai lietus vai jebkas, tev ir pienākums pret suni, arī 1. janvārī vai jebkurā citā dienā," atzina Agnete.
Sportiskais gars valda ne tikai izstādēs. Suņi sacenšas arī pagalmā – cīņā par saimnieku uzmanību un bumbiņas ķeršanā. Ar komandu sportu gan tā pašvakāk, izņemot ūdenspolo.
"Tas iet uz urrā. Bumba plus baseins, tas ir ūdenspolo. Es esmu redzējis – tad, kad ir tāda plāna leduskārtiņa, viņš iet, ar ķepām izdauzīs cauri, ieies pat ļoti aukstos laikapstākļos nopeldēties," atzina Reinis.
Bet, kad spēles beigušās, jāpalīdz saimniekam kameru priekšā. Vienu gadu braucienā uz Čehiju suņiem likts prognozēt pasaules hokeja čempionāta rezultātus. "Kuru saldējumu apēdīs, tā komanda uzvarēs. Grams man alus pudeles nesa. Uz vienas bija rakstīts "Dānija", otras "Latvija" – kuru atnesīs, tā uzvarēs," stāstīja suņu saimnieks.
Prognozes ir viens, bet tiešraides pavisam kas cits! Vai ķepas netrīc no uztraukuma? Reinis atklāja, ka Grams bijis biežs viesis Londonas olimpisko spēļu studijā.
"Viņš vienkārši tusējās, tad atnāca Viktors Ščerbatihs un viņš vienkārši pazuda kaut kur. Viņam bija bail no Viktora."
Arī Mollija beidzot sākusi iepazīt garos televīzijas gaiteņus, kurus Reinis sauc par otrajām mājām. Žurnālista darbs var būt ļoti grūts, bet arī tikpat iedvesmojošs.
"Bieži vien tie stāsti ir vēl trakāki nekā daudziem no mums, ka nav ko vecākiem likt galdā, lai bērns varētu paēst, treniņu apstākļi ir diezgan briesmīgi. [Tenisiste Aļona] Ostapenko trenējusies tur, kur naglas nāk ārā no dēļu grīdas, un uzaugusi līdz "French Open" čempionei. Tie veiksmīgākie cilvēki, viņiem ir bijušas grūtības, bet ir bijusi ticība pašam, plus vēl trenerim vai komandai, kas ir bijusi apkārt, un noteikti ģimene. Tie ir galvenie faktori, kas aizveduši līdz tiem lielajiem panākumiem. Tu pēc tam esi atbraucis mājās un tāda sajūta, ka tu esi kļuvis labāks. Un tas ir forši, ka tev ir iespēja ar tādiem cilvēkiem satikties," atzina Reinis.
Neatkarīgi no tā, cik raidījumi jāuzfilmē un cik sportistu jāsatiek, vienmēr atradīsies laiks suņiem – jo patiesībā lielākie Reiņa iedvesmotāji ir viņi.
"Tu domā, kā tagad šo montāžu paspēt, nāk raidījums, tādā skrējienā esi. Paskaties – suns sēž vai vispār augšpēdus guļ. Tad domāju – tu, mīļais draugs, vispār nezini, cik ir pulkstenis, tu nezini, kas ir nauda, tev ir tikai paēst, būt kopā ar cilvēkiem. Tev tam priekam tik maz vajag. Un mēs te skrienam un darāmies. Un īstenībā, hei, mums arī tā vajadzētu iemācīties tik ļoti neskriet."
