Latvijas dienasgrāmatas
Septiņās dienās ikviens piedzīvo tik daudz, lai varētu saprast, kas ir svarīgi un nebūtiski. Un katram tas ir citādāk. Kaut vai tā ir tikai kāda pavasara sīpolpuķe, kas izplaucēta uz palodzes vecā nolietotā skārda bundžā, bet tā ir šī cilvēka mazā laime. Septiņas dienas ir mēneša ceturtā daļa, kas ir ievērojams dzīves nogrieznis. Katru pirmdienu jaunajā Latvijas Radio raidījumā Latvijas dienasgrāmata žurnālisti piedāvās visdažādākos personstāstus. Sajūtas, pārspriedumus un eksperimentus, kas ar kādu notikuši nedēļas garumā.
Pirmā diena. Vafeles
“Vafeļu pannu nopirku nejauši, kad veikalos bija atlaides. Apguvu arī vafeļu mīklas pagatavošanu, lai tās būtu kraukšķīgas,” stāsta Viktors. Viņam patīk mīklai nedaudz pievienot kanēli.
Viktors: "Vēlāk iegriežos sava mikrorajona “Mego”. Nākamajām dienām vajadzīgas vairākas izejvielas. Pie smalkmaižu plauka nevar nedzirdēt, kā savā starpā “lecas” baltā priekšautā tērpies beķeris ar kolēģi, kas tobrīd plauktos kārto nupat izceptās biezpienmaizes. Vai bulciņas, kas tapušas dusmās, var garšot labi? Daudzreiz dzirdēts, ka naidā pat maize nerūgst. Taču, vai daudz mēs zinām, kādos apstākļos un kādā noskaņā ir tapuši arī mājās gatavoti ēdieni. Ieskaitot gan cilvēka domas, gan tīrību virtuvē. Kaitina paziņu vāvuļošana, ka cepumi, kurus pārdot atvērtā veidā, veikalos esot apgrābstīti. Bet cik regulāri paši esam izmantojuši vienreizējos cimdus, lai maisiņā iebērtu sev vēlamo produktu?”
Otrā diena. Kefīra saldais
“Esmu agri cēlies, piepucēju bārdu un ķeros klāt kefīra saldajam. Izmantoju kefīru, apelsīna rīvēto mizu un sulu. Jāuzkarsē želatīns. To pievienoju kefīram, kur klāt ir arī nedaudz ievārījuma. Sajaucu un leju stikla glāzēs, kas jau sapildītas ar vīnogām. Lieku ledusskapī un steidzos uz staciju. Jāsatiekas ar vecākiem, kas atbraukuši pie ārsta."
“Šī diena atmiņā man paliks ļoti ilgi, un ne jau tāpēc, ka vecāki bija ciemos. Sagaidīju, aizbraucām uz konsultāciju pie ķirurga. Pavadīju atpakaļ uz staciju un pirms vilciena iegājām pelmeņu ēstuvē. Ienāca arī kāds kungs, kurš centās izēst cilvēku atstātās līdz galam neapēstās porcijas. Uzdzēra līdzpaņemto alu.
Ko līdzīgu ainaviski un sajūtu līmenī piedzīvoju 4. klasē, kad tētis bija smagi slims. Divus mēnešus Linezerā ārstēja B hepatītu. Mamma regulāri braukāja ciemos, pat nopirka leišu mazo melnbalto televizoru, lai tētis palātā negarlaikotos. Un kādu sestdienu paņēma arī mani līdzi. Atceros... cēlāmies agri, pateicoties paziņām, ieguvām kaut kādas viltus Maskavas vilciena biļetes, jo tobrīd nebija liekas naudas. Un es satiku tēti. Ieejot palātā, viņam nobira asara. Pēc dabas viņš nav emocionāls.
Dodoties mājup, toreiz ar mammu iegājām kafejnīcā, un to vien tik darīju, kā vēroju īpatnēju sievieti, kas pie galdiņa ar pirkstu ēda mārrutkus. Toreiz kafejnīcā un šoreiz pelmeņēstuvē ir apbrīnojama personāla pietāte, cieņpilna attieksme pret jebkuru cilvēku un viņa sāpi.”
Trešā diena. Auzu pārslu cepumi
Pirms doties uz izrādi “Pieci vakari”, Viktors gatavo auzu pārslu cepumus.
Viktors: “Olas baltumu putoju, lai cepumi būtu gaisīgāki. Tos saputot izdodas vien ar otro piegājienu, kad paņemu citas olas no ledusskapja. Šāds gadījums pirmo reizi.”
“Vakaru pavadu teātrī, izrāde par vecu mīlestību, kas mijas ar pēckara dzīvi Krievijā. Uz izrādi cenšos raudzīties no jauna, ar daudzu gadu pātraukumu skatoties atkal. Taču izrādes laikā pieķeru sevi pie domas, ka visās izrādēs visbiežāk pirmais cēliens tiek pavadīts skatoties uz priekšmetiem, tādā veidā tā kā cenšos sevi identificēt ar kaut ko sev pazīstamu. Pēkšņi saprotu to tikai tagad, ka ar mani tā ir teātros, un šajā gadījumā nostrādā galvenā tēla Iļjina brūnais kartona čemodāns.
Tieši tāds pats čemodāns bija lauku mājā aukstajā istabā. Tā kā ledusskapja nebija, tad guļus veidā tas kalpoja par ledus kambari. Patika mazam tur ieskatīties, tajā vienmēr bija daži zivju konservi un desa, kas nevarēja ilgi atrasties, ietīta pergamentā. Starp abām čemodāna pusēm bija vairākām kārtām ielikta salocīta kartona loksne, lai nebūtu bezgaisa telpa un neveidotos pelējums. Čemodāna iekšpusē bija sava smarža, un to sajūtu arī izrādē - un sāku smaidīt.”
Ceturtā diena. Mandarīnu kūka
“Viena no jaunākajām receptēm, ko izmēģināju, ir mandarīnu un mandeļu kūka. Kafijas dzirnaviņās smalcinot lobītas, apgrauzdētas mandeles, tās sajaucu ar nelielu daudzumu miltiem. Pievienoju blenderētus mandarīnus, arī mīkstu sviestu. Saucu par perfekto saldumu. Izcili laba garša, pateicoties cukuram un mandarīnu sulai, ar ko kūka piesūcināta pēc cepšanas. Tas kūkai dod mitrumu.”
“2016. gada nogalē brīdināja, ka piena produkti būs dārgāki. Pārliecinos, ka, piemēram, sviests, ko izmantoju saldumos, ir dārgāks. Pēc jaunā gada citu ietekmē saldētavā esmu ielicis mazliet vairāk nekā pāris paciņas.”
Piektā diena. Ķiršu klafutī
"Krievu pavāres un aktrises Jūlijas Visockas gatavotam franču ķiršu sacepumam video dzenāju ilgi, kamēr atradu internetā. Biju redzējis televīzijā ķiršu klafutī gatavošanu, toreiz nepierakstīju. Vēlāk meklēju un izdevās. Pēc video gatavoju, un tas ir iecienītākais saldais, kas pagatavojams ļoti ātri. Priekšrocība, ka tiek pievienotas tikai dažas karotes miltu un var cept ar jebkura veida svaigām un saldētām ogām.
Pirms maisījuma pārliešanas pāri ķiršiem, kas ielikti cepamtraukā, pats trauks ieziests ar mazu sviesta piku un pārkaisīts ar cukuru.
Gatavojot ķiršu sacepumu, regulāri nāk prātā pieminētās ēst gatavotājas meita, kas savulaik nonākusi komā. Tagad neesmu sekojis, kas ar meiteni noticis, taču atminos, ka Jūlijas raidījumā pieminētā meitene un vēl citi viņas bērni, būdami maziņi, piedalījās, mēdza no pirkstiem aplaizīt saldos pārpalikums, grieza ābolus un rīvēja. Kas noticis ar meitēnu, nezinu, taču tagad viņas bērnus vairs pārraidēs īsti neesmu manījis."
“Jaucot sacepuma mīklu, atceros arī savu klases biedreni Lāsmu ar iesauku Kuterītis, tā mēdzām dēvēt. Novembra sākumā viņa iekļuva avārijā, notikumam bija arī rezonanse medijos. Cieta viņas vīrs, divgadīgā meitiņa Madara neizdzīvoja, un pati Lāsma nonāca ilgstošā komā. Periodiski sazinos ar Lāsmas māsu Leldi. Aizrakstu viņai pēc kūkas ielikšanas krāsnī.
Lāsmu bieži redzu sapnī - ka viņa ar mani daudz runā, lai gan pēc pamošanās no komas tas sagādā grūtības. Sapnī arī redzēju, kā Lāsma pasaka, ka savu mazo Madariņu atstājusi baznīcā...
Lāsmas māsa atraksta īsziņu: pamazām it kā runājot, viņai dod pudiņus ēst caur muti, bet pamatā caur zondi. Nu jau nedēļu liek iet pašai, pieturoties pie stumjamā, kas balsta elkoņus. Kaut ko liek arī rakstīt, griezt ar šķērēm, trenēt pirkstu kustību. Ir labi, pamazām atveseļojas.
Kad uzzināju par avāriju, LNT vēstīja, ka meitenīte, iespējams, nav bijusi piesprādzēta. Par šīs ziņas atsaukšanu piederīgie cīnījās, un tobrīd domāju, vai īsti tam jāvelta laiks. Izrunājot ar kolēģi, nonācu pie secinājuma, ka tobrīd tas bija svarīgi, tas bija stimuls dzīvot piederīgajiem, dzīvot nākamo dienu, nākamo, nākamo...”
Sestā diena. Biezpiena sacepums
“Biezpiena sacepumu, kas manās mājās nekad nav bijis modē, gatavot sāku samērā nesen. Cepu tad, kad jāpaņem kas pusdienās uz darbu, vai arī tad, kad ir atslodzes diena un neko īsti negribas darīt - tik laiskā dienā kā šī svētdiena.”
“Svētdienas vakaros esmu iecienījis skatīties Lielbritānijas mājas beķeru sacensības. Ar katru reizi beķeru skaits sarūk. Katrā reizē jāveic trīs uzdevumi, un viens no tiem ir tehniskais - cīņa par perfektu izskatu un garšu. Katram cepējam ir citāda pieeja, vieni eksperimentē, citi ne un tādējādi cer sacensībās noturēties ilgāk. Taču vērtētāji jeb žūrija Pauls un Mērija ļoti ātri pamana tā saucamos “izšļūcējus” un sūta mājās.
Pirms kāda laika saniknoja viena angļu kundze, kas savam konkurentam it kā nejauši sabojāja saldējuma un biskvīta desertu - izvilka to no ledusskapja un nevērīgi atstāja siltumā. Puisis savu saldo izmeta miskastē un no sacensībām izstājās. Taču nākamajā pārraidēs angļu kundzi arī vairs nemanīja.”
Septītā diena. Dateļu-pistāciju cepumi
“Kā biju solījis sev – pēdējā dienā recepte, kas līdz šim nav gatavota. Tie ir dateļu un pistāciju cepumi, un ir jāpanāk cepumu saldskābā garša.
Jāsasmalcina gan pistācijas, gan dateles. Tās jāsajauc kopā ar pagatavoto mīklu. Stundu iegarenā desa, ietīta cepampapīrā, jāatstāj ledusskapī un tikai pēc tam jāgatavo cepumi. Uz paplātes cepumi sākumā atgādina frikadeļu formu, taču temperatūras ietekmē tie pārtop plakanos apļos.
Cepu 15 minūtes. Pieļauju nelielu kļūdu - uz paplātes cepumus izvietoju pārāk tuvu vienu otram. Taču garša ir tik veiksmīga, ka pat vizuāls vai kāds cits sīkums ir nebūtisks. Noņemu no paplātes gatavo našķi un lieku atdzesēties.
Garša ir lieliska!"
Nobeigums
"Ikviena jauna recepte noslēdzas ar lēmumu – garšīgi vai negaršīgi. Piefiksēt to saldumu dienasgrāmatā vai nē. Šoreiz jā! Pierakstu sastāvdaļas un proporcijas, pistācijas un dateļu saldskābais salikums ir ļooti labs.
Līdz šim tikai vienu recepti neesmu saglabājis, tā bija polentas kūka, kas pēc izcepšanas taisni ielidoja miskastē ar visu aprikožu džema virskārtiņu. Taču vēlāk esmu atradis vēl citas divas no kukurūzas putraimiem pagatavojamas gardas kūkas.
Septiņu dienu darbs virtuvē bija saprast, vai kādreiz dzīvē es, Viktors Pupiks, būtu gatavs kļūt par beķeri, gatavot ne tikai priekam, bet arī iztikai. Iespējams, mainot savu nodarbošanos.
Ja godīgi, pagaidām saldumu gatavošanu vēlos atstāt vien savam priekam, jo to varu darīt nesteidzīgi. Iespējams, mainīsies gan domas, gan apstākļi, bet pagaidām lai beķera karjera paliek vien fiktīva sociālā profila līmenī, kur kāds censonis manā vārdā internetā izveidojis profilu ar norādi, ka strādāju gan Latvijas Radio, gan kādā Bērziņa beķerejā."
