Z/S „Krieviņi” saimnieks rāda nule uzbūvēto fermu un moderno aprīkojumu, bet ceļš līdz tai bijis garš. Lai gan vectēvs bijis kārtīgs zemnieks, garajos padomju gados gan tēvs, gan dēls jau bija kļuvuši par pilsētniekiem, tomēr vēlme atgriezties nebija zudusi.
Atmodas laikā saimniekošana uzsākta ar vienu govi, bet tagad jaunajā un vecajā fermā kopā ir jau ap 200 brūnaļu. „Šeit nav neviena kolhoza govs, arī nav neviena ievesta no ārzemēm. Mēs esam ataudzējuši paši savus lopus un cēluši to produktivitāti tieši ar barošanu. Pēdējā laikā arī ar barošanas speciālistu piesaisti, lai barības devas varētu normāli sastādīt lopiem,” stāsta Ilvars Ozoliņš.
Saimniecībā kopā strādā trīs Ozoliņu paaudzes. Tēvs Ilmārs Ozoliņš vēl atceras saimniekošanu pirmskara Latvijā un novērtē tehnikas progresu. „Tagad nav vairs ar žagariem jāstaigā. Lopi izlaisti kūtī, paši iemācīti iet pie robotiem klāt, prasa, lai izslauc. Nu tagad ir tā mierīgāk,” viņš salīdzina.
Arī jaunā paaudze savu nākotni saredz šeit. Kamēr pastarīte vēl tikai iepazīstas ar lopiņiem, vecākais dēls un māsa, kura vēl mācās vidusskolā, jau ir oficiāli darbinieki. Nākamgad Ilvija Ozoliņa dosies uz Jelgavu, lai izmācītos par vetārsti, bet noteikti atgriezīšoties "Krieviņos". „Kurš cels Latvijas ekonomiku, ja mēs visi aizbrauksim uz Rīgu, uz pilsētām strādāt? Tad kurš paliks šeit, radīs, lai mēs varētu izdzīvot?” vaicā Ilvija.
Nākamajai vetārstei vajadzēs modernu teļu dzemdību bloku. Tas nozīmē, ka vismaz Vildenes ciems tukšs nepaliks arī nākotnē.
