Latvijas Radio viesojās Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā un tikās ar glābējiem.
Dodas uz vietām, no kurām citi bēg
Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā tumšā istabā ar nolietotām mēbelēm - veciem matračiem, krēsliem un galdiem, kas atgādina vairāk haosu - izveidots nogruvums. Blakus mētājas dūmu sveces, kas palīdz radīt realitātei pietuvinātus apstākļus - bīstamu situāciju, kad cilvēks atrodas gruvešos un nepieciešama palīdzība. Pa ejām starp mēbelēm glābēji spēj nokļūt pie cietušā un palīdzēt.
Tā ir vieta, kur mācās un trenējas topošie glābēji - Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas kursanti un kadeti. Šie kursanti, pērn novembrī ierodoties Zolitūdes mikrorajonā, redzēja patiesu nogruvumu sekas - sabrukušu lielveikala jumtu, zem kura atradās lielveikala preces, bruģis un cilvēki.
Ugunsgrēku dzēšanas un glābšanas darbu katedras lektors Erlands Stangainis, kas ilgus gadus strādājis Madonas brigādē, izrādīja koledžas mācību telpas, ēkas un šķēršļu joslas - vietas, kur apgūst nepieciešamās iemaņas.
Sarunai ar Latvijas Radio piekrita Elvijs Ķeķis un Gusts Svarinskis. Elvijam gan bija dežūra, tāpēc, ja zvana pārējie vīri, intervija jāpārtrauc, jo jādodas uz lejasstāvu, kur atrodas dienesta mašīnas un ugunsdzēsēju tērpi. Tērpi novietoti tā, lai uzģērbt tos varētu 40 sekundēs.
Abi otrā kursa puiši mācās par vada komandieriem, kas glābšanas darbus vadīs nākotnē. Šobrīd notikuma vietās viņi strādā kā ierindas ugunsdzēsēji, bet komandieris cenšas vairāk uzticēties, dod uzdevumus vadīt pārējos ugunsdzēsējus. Katrs no viņiem koledžā nonācis atšķirīgi.
Pasniedzējs Stangainis ar kodolīgu frāzi papildina glābēju darba smeķi - ugunsgrēka laikā visi mūk prom no notikuma vietas, bet ugunsdzēsēji tam tuvojas. Līdzīgās domās ir students Elvijs, kas koledžā nonācis pēc vidusskolas. „Vidusskolā bija tāds televīzijas šovs „Enkurs”, kur bija sacensības ar ugunsdzēsības elementiem. Aizputē bija daļa un tad mēs gājām pie večiem un prasījām, vai nevar šo to aizdot un kaut ko pamācīt,” saka Elvijs.
Katrs piemin savu pirmo izsaukumu. Elvijs pirmajā reizē ar pilnu atbildību Salaspilī glābis kaķi no koka. „Aizbraucām, nocēlām un viss bija kārtībā,” saka Elvijs. „Man bija mājas pagrabā pirts. Pirtiņas deg diezgan regulāri – mēs paspējām nodzēst. Bija arī bīstamība – karsts gāzes balons. Komandieris teica – nu, nes ārā (..),” atminas Gusts.
Darbs «Maximā»: Bīstams, neparedzams un emocionāli smags
Elvijs atminas, ka viņus brīdināja, ka, iespējams, vajadzēs braukt uz „Maximu”.
Pēc notikuma un informācijas saņemšanas par iegruvumu Zolitūdē dienests uz Priedaines ielu izsūta septiņus ugunsdzēsības automobiļus. Nākamo 14 minūšu laikā uz notikuma vietu dodas vēl seši auto. Kopumā pirmajās 10 stundās strādā 192 ugunsdzēsēji glābēji, savukārt piektdien no rīta pēc personāla maiņas glābšanas darbos iesaistās 150 glābēji un VUGD nodarbinātie, kas nodrošina tehnisko atbalstu un informācijas apmaiņu.
Koledžas puiši lielā apjomā darbojas kopā ar ierindas darbiniekiem. „Otrā dienā, visi tie šoki un visas tās lietas jau bija beigušās. Nakts bija pagājusi. Tad es satiku dažus no trešā kursa čaļiem – redzēju, ka viņi bija nostrādājušies,” saka Gusts. „Bija ļoti daudz betonu. Bruģis (..) Mēs faktiski visu laiku strādājām tikai ar rokām (..) Tehniku tur lāgā iekšā nevarēja dabūt (..) Apakšā bija autostāvvieta un viss svars bija uz grīdas,” atminas Gusts.
Puišiem bija piekodināts, lai nestāv zem jumta. Pastāvēja iespēja, ka jumts varētu iebrukt.
Darbu dalījuši pusstundās. Viņi atzīst, ka atrakuši jau mirušus cilvēkus – visvairāk to bijis pie kasēm. Katru reizi, kad bijusi cerība, ka cilvēks būs dzīvs un izrādījies, ka tomēr miris – bijusi vilšanās.
Tāpat arī iets garām sētai, kur stāvējuši desmitiem, pat simtiem cilvēku un gribējuši saprast, kas notiek. Puiši atzinuši, ka viņi atvirzījušies no šiem cilvēkiem, jo nav bijis ko teikt.
Nedrīkst aizmirst un ir jābūt atbildīgajiem
Jaunieši dzirdējuši liecības, ka pircēji signalizāciju dzirdējuši vēl pirms iegruvuma. To dēvē par vienaldzību un zināmu komforta sajūtu, ka nekas nevar notikt. Viņi atzīst, ka seko izmeklēšanas norisei – vai tiks atrasti vainīgie. Traģēdiju nedrīkst vienkārši aizmirst.
Viņi paši grib dzirdēt arī savu rāciju sarunas, lai saprastu, kā strādājuši.
Pēc dzīvu un mirušu cilvēku izcelšanas dienestam pārmests un pausta gluži vai neizpratne, kāpēc meklēšanas darbos tika iesaistīti kadeti. Vēlāk vadība paskaidro, ka pirmā kursa kadeti, kuriem vēl nav atļaujas strādāt bīstamajā zonā, tika iesaistīti darbos tikai ārpus sagruvušā veikala.
Otrā un trešā kursa kadeti ir topošie virsnieki ar atļauju strādāt bīstamajā zonā. Notikumā viņiem tika izskaidrota situācijas bīstamība un neviens no viņiem neatteicās strādāt. Un kā liecina sarunas ar Gustu un Elviju, arī paši vēlējušies iesaistīties Latvijas vienā no traģiskākajiem notikumiem. Abus priecē sabiedrības izpratne par glābēju darbu. Pat viņu vecāku kolēģi izsaka atzinību par dēlu nodarbošanos.
Grib atgriezties dzimtajās pusēs
Viņi paši atzīst, ka labprāt pēc Ugunsdzēsības koledžas beigšanas atgrieztos strādāt dzimtajās pusēs – Liepājā, kā arī Valmierā, Valkā
Pirms atvadīšanās pasniedzējs uzskaita prasības, kādas izvirza studijām koledžā - būtisks aspekts ir arī bailes. Par tām daudz nerunā, bet, kā norāda lektors Erlands Stangainis, par tām jāpiedomā. „Ja cilvēks saka, ka viņam nav bail, tad šis cilvēks ir uzskatāms par bīstamu,” saka Stangainis.
